ref_ant (Античная литература), страница 7

Platona (427. – 347. g.p.m.ç.)

Ceïojumos pa Dienviditâliju un Sicîliju Platons iepazîstas ar pitagorieðu mâcîbu un vairâkkârt nesekmîgi centies realizçt dzîvç savas ideâlâs valsts iekârtas idejas. Ap 387.gadu p.m.ç. Platons nodibinâja savu filozofisko skolu - Akadçmiju, kas turpinâja darboties vçl ilgi pçc Platona nâves, lîdz pat m.ç. 6 gs. Platons bija ideâlists (vârds “ideâlists” cçlies no Platona pamatuzskatiem par ideju pasauli iepretî jutekliskajai) savos meklçjumos un uzskatos. Arî viòa uzskati par cilvçku kopumâ, viòa psihiskajiem procesiem un stâvokïiem ir cieði saistîti ar augstâkâs ideju pasaules pastâvçðanu.

Platona çtika vairâk ir orientçta uz ideâlas, pilnîgas cilvçku kopîbas radîðanu, nevis uz atseviðías personîbas audzinâðanu. Viòð nebija individuâlists, bet gan sociâlists, kuram galvenais ir izveidot vislabâko, pçc mûsdienu uzskatiem pat mazliet dieviðíu, valsts iekârtu, kur katrai cilvçku grupai ir savs konkrçts uzdevums.

Cilvçkus viòð iedalîja 3 grupâs. Pirmâs grupas cilvçki ir valdîtâji, viedie, filozofi. Viòi ir taisnîgi, godîgi, patiesi un atturîgi, viòi tiecas izprast visu skaisto un ideju pasauli. Tâlâk nâk cilvçki, kuru raksturîgâkâs îpaðîbas ir droðsirdîba, vîriðíîba, pienâkuma apziòa, tâdçï Platons tiem iedalîja kareivju un sargu uzdevumu. Bet treðâ cilvçku grupa miesiski ir pârâk piesaistîta fiziskajai pasaulei, tâdçï tiem jânodarbojas ar fizisko darbu – jâkïûst par zemniekiem, amatniekiem un jânodroðina valsts materiâlâ eksistence. Tâ kâ pirmâs un otrâs grupas rokâs atrodas visa likumdoðanas un cilvçktiesîbu vara, viòi nedrîkst bût savtîgi un materiâli ieinteresçti, lîdz ar to viòi nedrîkst precçties. Abâm grupâm ir jâdzîvo kâ vienai lielai ìimenei. Ðo ideâlistisko un pat grieíu valstîs neiespçjamo sadalîjumu Platons izvirzîja kâ vienîgo pilnîgas valsts pastâvçðanas noteikumu, bet pilnîga valsts ir nepiecieðama, lai izaudzinâtu pilnîgus cilvçkus.

Platonam eksistç divas pasaules, kas ir pilnîgi atdalîtas un atðíirîgi raksturojamas. Viena ir lietu pasaule, kas ir vienmçr mainîga gan laikâ, gan telpâ, saistîta ar raðanos un zuðanu, tâ ir sajûtama ar maòu orgâniem. Otra ir ideju pasaule – tâ nosaka jutekliskâs pasaules esamîbu, tâ ir nemainîga, pastâvîga un neuztverama. Ideju pasauli var aptvert tikai garâ. Tikai lietu idejas ir îstas nevis paðas lietas, tâdçï tikai idejas ir izziòas vçrtas, jo satur sevî lietu nemainîgo bûtîbu.

Platons cilvçkâ izdala nemirstîgu dvçseli un mirstîgu íermeni. Dvçsele ir pielîdzinâta idejâm, un tâ kâ tâs eksistç pirms jutekliskâm lietâm, tad tâs ir vienotas un nedalâmas. Arî dvçsele kâ ideju zinâðana eksistç pirms cilvçka un ir nedalâma un nemirstîga. Íermenî ir daudz matçrijas, lîdz ar to tas ir dalâms un mirstîgs. Bûtîbâ íermenis cilvçka eksistencç ir kas nicinâms un nosodâms, pat iemieso visu ïauno, tas kalpo tikai kâ cietums dvçselei, no kura tai jâatbrîvojas. Lai to izdarîtu, dvçselei jâattîras, jâapspieþ jutekliskâs tieksmes, jâtiecas pçc augstâkâs patiesîbas. Tâdâ veidâ cilvçks kïûst pilnîgs.

Platons, skaidrojot dvçseli, izmanto lîdzîbu ar pajûgu, kur kuèieris ir prâts, viens no zirgiem ir jutekliskâs iekâres, bet otrs – saprâtîgâ griba. Viens zirgs tiecas vilkt dvçseli, bet otram tuvâka ðíiet zeme, lîdz ar to izvçrðas cîòa dvçselç, kas ir mûþîgâ cilvçces problçma – dvçsele ir iekalta mûþîgâ spriegumâ.

Platons bija reinkarnâcijas atbalstîtâjs un uzskatîja, ka tikai pçc vairâkkârtçjas iemiesoðanâs, kad dvçsele attîrijusies jau vairâkâs pakâpçs tâ kïûst dieviðía, paceïas augstâk pie ideju pasaules durvîm un zûd iekðçjâ pretruna, rodas harmonija un saskaòa virzîbâ uz augstâko punktu – ideju pasauli. Bet katrâ nâkoðajâ dzîvç dvçsele pârdzimst vai nu cilvçkâ vai dzîvniekâ, atkarîbâ no tâ cik tikumîga tâ bijusi iepriekðçjâ dzîvç. Ar tikumîbu ðeit jâsaprot, kura dvçseles daïa cilvçka dzîvç bija visaktîvâkâ.

1. Platons dvçseli iedalîja 3. daïâs. Saprâtîgâs dvçseles daïas jeb prâta augstâkais tikums ir gudrîba. Ar ðo dvçseles daïu cilvçks apsver savu rîcîbu, izglîtojas un vadâs pçc augstâkiem tikumîbas un çtikas principiem. Otrâ dvçseles daïa ir afektîvâ jeb emocionâlâ, kuras augstâkais tikums ir droðsirdîba – ar ðîs dvçseles daïas atbalstu cilvçks izjût un izrâda emocijas, ir spçjîgs uz lîdzjûtîbu, sirsnîbu, naidu, dusmâm, uzupurçðanos u.t.t. Bet treðâ ir zemâkâ – jutekliskâ dvçseles daïa, kas ir vienâda gan cilvçkiem, gan dzîvniekiem un augiem. Tâ ir atbildîga par jutekliskâm iekârçm un baudâm, íermeòa fizisko vajadzîbu apmierinâðanu. Ðâs dvçseles daïas augstâkais tikums ir paðsavaldîðanâs, atturîba. Katrâ cilvçkâ ir visas trîs augstâk minçtâs daïas, bet daþos, kâdas daïas pârsvars ir lielâks.

2. Vissvarîgâkâ dvçseles funkcija ir izziòa, jo izziòa cilvçku noved pie pilnîbas. Izziòa Platonam ir mâcîba par atturçðanos jeb “anamnesis”. Jebkura izziòa ir dvçseles atmiòas par ideju pasauli, kurâ tâ mita pirms iemâjoja cilvçkâ. Ideju pasaule ir visa sâkums, jutekliskâs pasaules pamats un dvçseles pirmavots.

Òemot vçrâ izziòas veidus, Platons izdalîja 2 veidu iespçjamos ceïus, kâdos cilvçks var nodzîvot savu dzîvi. Pirmâ ir izziòas dzîve, kurâ cilvçks par augstâko mçríi uzskata izzinât patiesîbu, un tâda dzîve ir laba pati no sevis, jo iemieso platoniskâ filozofiskâ uzskata kulminâcijas punktu, cilvçka ideâlo ceïu. Otrâ ir darbîgâ dzîve, kas gan nenozîmç, ka cilvçks dara visu, kas ienâk prâtâ, nevçrtçjot izdarîtâ ïaunumu vai labumu, derîgumu, bet gan saprâtîgas gribas ietekmçts virza darbîgo íermeni uz iecerçto mçríi. Ðâda dzîve ir laba tâdçï, ka nepiecieðama.

Platona mîlestîba ir mîlestîba uz idejâm, to pasaules pilnîba vienîgâ dod mîlestîbai attaisnojumu un augstâko ideju. Protams, Platons, neizslçdz arî cilvçku mîlestîbu, tâ pat ir îpaði veicinâma, tikai viòð to izprot citâdi, kontekstâ ar augsto ideju mîlestîbu. Platoniskâ mîlestîba meklç tikai dieviðío, tâ atïauj mîlçt tikai pilnîbu un ideâlu, mîlçt ar spçcîgu gara un dvçseles tieksmi. Izslâpuðo tâ nedzirdî, izsalkuðo nepaçdina un neglîto nenoglâsta, jo cilvçks viòam nav paðvçrtîba, tikai ideju iemiesotâjs un atturîgais skaistuma un pilnîbas pielûdzçjs. Tikai tâ mîlestîba, kas ved uz ideju, ir svçtîga un îstena, tâ ir cilvçka cienîga, bet ne mîlestîba uz lietâm vai cilvçkiem, kuri ir gaistoði un nepastâvîgi. Platons vienmçr domâja, ka mîlçt cilvçka skaistumu nav vçrts, lai gan lîdz zinâmam laikam tas ir aizrautîgi un jauki, jo skaistums ar laiku zûd un paliek tukðums. Arî platoniskâ mîlestîba nav izprotama tâdâ veidâ, kâ tas ieviesies mûsu leksikâ, jo Platons pats ðâdu jçdzienu neieviesa. Tâ nav fiziskâs mîlestîbas nobeigums, bet gan tieði mîlestîba uz idejâm, uz augstâko patiesîbu, kurai viss dzîvnieciskais un jutekliskais ir sveðs. Dieva Erota augsto spçku un varu Platons ir atklâjis daudzos “dialogos”, bet jo îpaði dialogâ “Dzîres”.

“Bet kas gan tad notiktu, ja tu bûtu skatîjies vistîrâko daili un tikai to bez cilvçka íermeòa un miesas, bez cilvçku rotâm un krâðòuma, skatoties tikai ðo mûþîgo, dieviðío daili. Vai tu vçl domâtu, ka ðî dzîve ir nicinâma, ja vari uz dieviðío raudzîties un tajâ kavçties? Vai tu nebûtu pârliecinâts, ka tikai vçrojot tâ, kâ tas vajadzîgs, skaisto var radît nevis patiesâ çna, bet paðu patieso, jo tu vairs neesi pievçrsies çnai, bet îstenîbai.”

Viens no nozîmîgâkajiem dialogiem ir “Valsts”.

Galvenais ðajâ dialogâ ir ideâlâs valsts uzbûves principi un filozofiskais pamatojums. Pârrunâjot ideoloìijas jautâjumu ideâlajâ valsts iekârtâ, sarunas dalîbnieki pieskaras literatûrai.

Pçc Platona domâm mâksla, bûdama reâlâs pasaules atdarinâjums ir ïoti tâlu no lietu patiesâs bûtîbas atklâðanas, patiesîbu ar atdarinâðanas lîdzekïiem nevarot nedz apjaust, nedz attçlot. Platons nenoliedz mâkslas iedarbîbas spçku, taèu vienîgais uzdevums, ko mâkslai un arî literatûrai Platons izvirza ir audzinât pilsoòus ar cildeniem paraugiem. Vajadzîgs stingras atlases princips literatûras sacerçjumu izvçlç izglîtîbas vajadzîbâm.

Marks Tulijs Cicerons (106.-43.g.p.m.ç.)

Cicerons bija politisks darbinieks un lielisks rakstnieks, pçdçjais ievçrojamais Romas republikas ideologs, kas tâs iekârtu pamatoja ar grieíu politiskajâm teorijâm. Lîdz mûsdienâm saglabâjuðâs 58 runas, virkne retorikas un filozofisko traktâtu, 800 vçstules. Dzimis 106.gada 3.janvârî p.m.ç. latîòu pilsçtâ Arpinâ un ir cçlies no jâtnieku aprindâm. Viòa vecâkiem bija sakar galvaspilsçtâ, viòu draugu lokâ bija tolaik pazîstamie oratori Antonija un Krass. Vecâki vçlçdamies dot labu izglîtîbu abiem dçliem - Markam un Kvintam pârcçlâs uz dzîvi Româ. Skolâ Cicerons apguva grieíu klasisko literatûru. Scevola Paneteja iespaidâ sâk interesçties par filozofiju. Cicerons vingrinâjâs runu sastâdîðanâ grieíu un latîòu valodâ, sacerçja poçmas, tulkoja no grieíu valodas prozâ un dzejâ.

Ar daiïrunîbu nenâcâs nodarboties, jo 80.gadu sâkumâ iekðçjo juku dçï tiesas nedarbojâs, bet advokâta darbîbu uzsâka 80.gadu beigâs. Leils Cicerona panâkums bija Seksta Roscija aizstâvçðanas runai, bet pçc drosmîgâs uzstâðanâs Roscija lietâ, kur viòð neaizskarot personîgi paðu diktatoru Sullu, bet kritizçjot Sullas reþîmu, palikðana Româ kïuva bîstama. Kopâ ar brâli Kvinu dodas ilgstoðâ ceïojumâ pa Grieíiju un Mazaziju. Lielu ietekmi uz viòu atstâja Atçnas un Rodosas salâ pavadîtais laiks.

79.gadâ atgrieþas Româ un kïûst plaði pazîstams un lîdzko sasniedza laikâ noteikto vecumu, lai varçtu kïût par valsts amatpersonu, viòu ðajos amatos arî ievçlçja.

71.gada beigâs sâkâs prâva pret Verresu, Cicerons uzòemas apsûdzîbas uzturçðanu, lai gan Cicerons jau pirmâs sesijas kârtâ pierâdîja Verresa vainu, Cicerons publicçja savus materiâlus kâ piecas runas pret Varresu.

66.gadâ Cicerons uzstâjas ar savu pirmo politisko runu par pilnvaru pieðíirðanu Pompejam, lai pabeigtu karu Mazazijâ.

63.gadâ kïûst par konsulu, atklâj Katelîna sazvçrestîbu un saòem “tçvijas tçva” nosaukumu. Ðajâ laikâ top poçmas “Par manu konsultu”, “ Par manu laiku”, un èetras runas pret Katelînu.

58.gadâ Cicerons dodas trimdâ, jo vajâ Katelînas piekritçji (Pompejs, Cezars, Krass). Sâkas depresija. Raksta darbus par morâli, çtiku. 55.gadâ top lielais dialogs “Orators”, bet 54.gadâ sâk rakstît traktâtu “Par valsti”, kurâ cildina Romas valsts iekârtu un apskata tâs pagrimuma iemeslus. ðo traktâtu uzdroðinâs publicçt tikai 51.gadâ.

Cicerons noslçdzâs no aktîvâs sabiedriskâs dzîves un dzîvodams te savâs mâjâs, te pie sava drauga Atika, pievçrðas filozofijai. Cicerons sev nosprauda mçríi popularizçt sabiedrîbai grieíu filozofiju. Samçrâ neilgâ laikâ (33 mçneðos) Cicerons bija pabeidzis lielâko daïu savu filozofisko sacerçjumu, to vidu “Hortenzijs” (lîdz mûsdienâm nav saglabâjies, bet senatnç tam bija liels iespaids, ar to sâkâs traktâtu sçrija), “Par labâ un ïaunâ robeþâm”, “Par dievu dabu”.

Pirmâm kârtâm Cicerons uzskatîja par pienâkumu uzrakstît traktâtu filozofijas aizstâvçðanai, kas bija pretrunâ ar romieðu uzskatiem. Traktâtâ “Hortenzijs” Cicerons aizstâv savu pârliecîbu un vçlçðanos nodarboties ar filozofisko apcerçðanu, jo Ciceronam bija sevi jâattaisno romieðu acîs. Viòð bija sabiedriski politiskais darbinieks, kurð bija atklâjis Katelîna sazvçrestîbu, bet tagad vçlçjâs nodarboties ar filozofiju.

Traktâtâ “Par dievu dabu” Cicerons atspçko epikûrieðu un stoiíu argumentus par dievu esamîbu, bet saviem sacerçjumiem dod nevis ateistisku, bet gan agnosticisku formulçjumu - neskatoties uz to, vai ir dievi vai nav, bet valsts reliìiju nepiecieðams aizsargât.

51.gadâ Ciceronu nosûta par prokonsulu uz Kilkija provinci, saòem goda titulu - “imepratoru” par lielajiem panâkumiem karâ pâr kalnu ciltîm.

50.gadâ Cicerons atgrieþas Itâlijâ pilsoòu kara priekðvakarâ. Dodas uz Grieíiju pie Pompeja, bet 48.gadâ sakauj Pompeju un Cicerons dodas atpakaï uz Itâliju un izlîgst ar Cçzaru. Par vienu no Cicerona draugiem kïûst Bruts, vçlâkais Cçzara slepkava. Pçc Cçzara nogalinâðanas 44.gadâ Ciceronam atkal sâkas aktîvs politiskais darbîbas laiks un sekmîgi cînâs pret Antoniju, kurð sevi uzskata par Cçzara pçcteci. Cîòas literârais piemineklis pret Antoniju ir palikuðas “Filipikas”, tajâs ir 14 runas.

Oktaviâns izlîga ar Antoniju un noslçdza savienîbu. 43.gada 7.decembrî Antonija aìenti notvçra Ciceronu un viòu nogalinâja, Antonijs pavçlçja nocirsto Cicerona galvu uzstâdît Romas foruma oratoru tribînç.

Informâcijas avoti

Platons “Menons. Dzîres” - Zvaigzne ABC, 1980.gads

A.Vorobjovs “Psiholoìijas vçsture” - Rîga, 1998.gads

Sengrieíu literatûras antoloìija - Rîga, Zvaigzne, 1990.gads

I.Tronskis - Antîkâs literatûras vçsture - Latvijas valsts izdevniecîba, Rîga, 1954.gads

A.Rubenis - Romas kultûra - “Svçtdienas Rîts”, 1993.gads

A.Rubenis - Senâs Grieíijas dzîve un kultûra - Rîga, “Zvaigzne”, 1994.gads

Kûle M., Kûlis R. - “Filosofija” - apgâds “Burtnieks”, 1996.

P.J.Anstrats, - “Civilizâcijas vçsture” R., “Karogs” - 1995., 153.lpp.

I.Íçniòð - Seno laiku vçsture II – Zvaigzne ABC, 1994.gads

Metodisks lîdzeklis - Seno laiku vçsture 2.daïa – Rîga, 1995.gads

Pasaules vçsture 1. daïa. - Senie laiki – RaKa, latvieðu izdevums, 1997.gads