ref_ant (Античная литература), страница 6

“Ja gribi tikt mîlçts, - mîli”.

“Griboðu liktenis ved - negriboðu - velk”.

Rodas Appalonijs (295.g.p.m.ç.- 215.g.p.m.ç.)

Dzimis Çìiptç, Aleksandrijâ, tur arî nodzîvojis lielâko mûþa daïu, ieguvis vispusîgu izglîtîbu. Bijis Aleksandrijas bibliotçkas pârzinis un troòmantinieka Plotemaja III Eiergeta audzinâtâjs. Jau agri interesçjies par klasisko grieíu literatûru un pats pievçrsies literârajai darbîbai. Literâram naidam pievienojâs personîgais konflikts ar skolotâju Kallimahu, kas beidzâs ar to, ka Appolonijs atstâja Aleksandriju un apmetâs uz dzîvi Rodas salâ, no turienes arî cçlies viòa literârais vârds - Rodas Appolinijs.

Sarakstîjis darbus par Hçsiodu, Arhilahu, Kolofonas Antimahu. Tâpat darbu “Pret Zçnodatu”. Bet nozîmîgâkais darbs ir “Argonautika”. Viòa lielâkie darbi raksturo viòu kâ “mâcîtu” dzejnieku, dzejnieku - zinâtnieku. “Argaonautikas” raðanâs pamatâ ir Appolonija strîds ar savu skolotâju Kallimahu, jo tas negatîvi izturçjâs pret mçìinâjumu atjaunot varoòeposu tradîcijas. Viòð uzskatîja, ka varoòeposi ir novecojuði, bet kâ pierâdîjumu pretçjam Appolonijs saraksta “Argonautiku”. Tâs pamatâ ir slavenais mîts par argonautu braucienu pçc zelta aunâdas. Tam raksturîga îsa, nevainojama dzejas forma. Par savu darbu tika ïoti asi kritizçts no Kallimaha puses un ir spiests doties trimdâ. Apmetas uz dzîvi Rodas salâ un dçvç sevi ðîs jaunâs dzîves vietas vârdâ. Appolonijs izsmçja Kallimahu epigrammâs, savukârt tas sarakstîja ironisku darbu “Ibiss”. “Argonautika” tajâ laikâ cieta neveiksmi, jo Appolonijs bija sev nospraudis neiespçjamu mçríi - savienot ðajâ darbâ varoòeposu un hellçnisma literatûras pamatprincipus.

“Argonautika”

Arhamçnâ valdîja Atamants. No mâkoòu dieves Nefeles tam bija divi bçrni - Helle un Frikss. Atamants atstâja Nefeli un apprecçja Îno, kura neieredzçja vîra bçrnus un gribçja tos pazudinât. Viòa liek apsçt laukus ar sakaltuðâm sçklâm, kas neizdîgt un tâdçï iestâjas bads. Atamants lûdz padomu pie Delfu Orâkula, bet pçc Îno pavçles sûtòi paziòo, ka Orâkuls liek sûtît Friksu, lai to upurçtu dieviem. Atamants ir spiests iekrist. Tad atlido Nefeles zeltvilnas auns aizved Helli un Friksu uz ziemeïiem. Lidojuma laikâ Helle iekrît jûrâ, bet auns nolaiþas Kalhidâ, kur mît Aiçts saules dieva dçls. Viòð uzòem Friksu pilî, audzina, apprecina ar savu meitu Halkiapi. Aunu upurç Zevam, bet aunâdu pakar Oreja svçtbirzç, kur to sargâ milzîgs pûíis.

Ziòas par aunâdu izplatîjâs visâ Grieíijâ. Frikss un Atamanta pçcnâcçji ziòo, ka viòa labklâjîba ir atkarîga no aunâdas. Atamanta brâlis uzceï Iolkas pilsçtu, kur pçc viòa nâves valda Aisens, bet viòa brâlis Pelijs atòem troni. Kad Aisena dçls Jâsons izaug, viòð pieprasa, lai Pelijs atkâpjas no troòa. Pelijs sola to darît tikai tad, kad bûs atvesta zelta aunâda, jo cer, ka Jâsons aizies bojâ. Jâsons ar Atçnas palîdzîbu uzbûvç kuìi “Argo”, sapulcina diþâkos varoòus sev par ceïabiedriem (Hçrakls, Kastors, Orfejs, visi varoòi tiek aprakstîti, tâpat viòu izcelðanos). Ðie varoòi tiek nosaukti par argonautiem. Viòiem palîdz - Hçra, Atçna, Apollons. Hçra izmanto Jâsonu, lai atriebtos Pelijam. Atçna grib palîdzçt kuìim ceïâ. Apollons grib palîdzçt sakarâ ar seniem priekðstatiem par Apollonu kâ saules dievu un zelta aunâdu kâ saules simbolu.

Jâsons atðíiras no varoòiem ar savu fizisko skaistumu. Viòð ir argonautu vadonis, bet Hçrakls ir pârâks. Kad kuìis dodas jûrâ Jâsons ir nomâkts. Orfejs kitâras pavadîjumâ dzied par olimpa valdniekiem. Tad tiek aprakstîta pastâðanâs Lamenas salâ, kur dzîvo tikai sievietes, kas ir pametuðas savus vîrus to neuzticîbas dçï. Visur valda prieks. Jâsons iemîl Lamenas salas valdnieci Hipsipili. Tikai Hçrakla pârmetumi liek argonautiem atkal doties ceïâ. Tâlâk viòi ierodas Kizikas pussalâ un tur cînâs ar seðrocîgajiem milþiem. Mîsijâ Hçlu meþa nimfas ierauj avotâ. Hçrakls dodas viòu meklçt, bet argonauti aizbrauc bez viòa, jo tâ ir Zeva griba.

Daudz ir dabas, ìeogrâfijas un etnogrâfijas aprakstu, uz tâ fona izceïas emocionâlas epizodes. Zevs Fçnejam atòçmis redzi un uzsûtîjis harpijas, kas viòam atòem çdienu. Argonauti tâs padzen un pareìis pareìo argonautiem nâkotni. Tos gaida ilgs ceïð. Kolhîdâ tiem varçs palîdzçt tikai Afrodîte. Pareìojums ir ïoti garð (100 rindas) Argonautiem nâkas cînîties arî ar jûras stihiju. Te palîdz Atçna. Tâlâk dominçjoðâ ir mîlestîba. Treðajâ daïâ darbîba risinâs gan uz zemes, gan Olimpâ. Argonauti ir ieraduðies Kolhîdâ un Hçra un Atçna apsprieþas kâ palîdzçt Jâsonam un lûdz Afrodîtes atbalstu. Viòa labprât palîdzçtu, bet tas nav viòas spçkos, jo jârunâ ar paðu Erotu. Afrodîte ir Erota mâte. Erots negrib palîdzçt, bet kad viòam piesola sen kârotu rotaïlietu viòð ieðauj Mçdejai bultu tieði sirdî, Ar to palîdzîba beidzas. Kad argonauti ierodas Aiçta pilî un lûdz aunâdu, Aiçts liek tiem pildît neiespçjamus uzdevumus, jo cer, ka Jâsons tos pildot ies bojâ.

Argonauti lûdz palîdzîbu Mçdejai. Jâsona un Mçdejas tikðanâs notiek pie Hekates tempïa. Mçdeja pamâca Jâsonu kâ uzvarçt. Jâsons izpilda Aiçta noteikumus, bet saprot, ka tas labprâtîgi nedos aunâdu un to slepus paòem. Aiçts sarîko pakaïdzîðanos. Mçdeja grib bçgt ar Jâsonu uz Grieíiju, bet to nevada mîlestîba, viòa ir citâda - ïauna burve. Tiek nogalinâts Apsirts un tas izraisa Zeva dusmas. Jâsons un Mçdeja nevar doties ceïâ âtrâk pirms tos nav ðíîstîjusi Kirke. Atpakaï ceïð ir pa tâm vietâ, kas aprakstîts Odisejâ (Skillu, Haribadu, Sirçnu salu). Ierodas kolhîdieði un prasa izdot Mçdeju, Jâsons un Mçdeja salaulâjas, lai Medejai nav jâatgrieþas Kolhîdâ. Bet laulîba nav laimîga. Atpakaïceïâ argonauti nonâk Âfrikas tuksnesî, nonâk Kçtâ, kur uzvar milzi Talasu, cîòâ ar ûdens stihiju no kuras izglâbj Apollons un Atgrieþas Egirs salâ.

Daiïrades îpatnîbas:

1. Mitoloìiskâ materiâla lîdzîba Homçra un Appolonija eposos.

2. Bagâtîgs mitoloìisks materiâls.

3. izmanto reti sastopamus mîtu variantus.

4. Dievu tçlojumi - paralçles ar hellçnisma valdnieka kultu.

5. Dievi no cilvçkiem ir atsveðinâti. Tie liekas daudz bâlâki salîdzinot ar Homçra dieviem.

6. Sadzîviski piezemçtas ainas.

7. Racionâla, skeptiska attieksmes pret naivu ticîbu mîtam.

Appolonija intereðu centrâ ir ìeogrâfija un mitoloìija. Viòð skaidro vietu nosaukumus, apraksta upes, salu novietojumus. Viòa valoda ir arhaizçda. izmantojis izteicienus un vârdus, kas raksturîgi episkajam stilam. Salîdzinâjumu sfçrâ Appolonijs ir lîdzîgs Homçram. Viòð salîdzina cilvçkus ar dzîvniekiem augiem, ûdeòiem, dabas stihijâm. Bieþi vien ar kokiem. Cilvçku balsis ir kâ vçju auri. Tomçr Appolonija salîdzinâjums ir plaðâks. Viòð salîdzina cilvçka dvçseles stâvokli ar ziediem. Appolonija salîdzinâjums ar uguni ir saistîts ar cilvçka emocionâlo pasauli - mîlestîba ir lîdzîga ugunij. Salîdzinâjumi ir lîdzeklis kâ savienot varoòeposu ar sava laika literatûras prasîbâm, kâ arî kompozicionâlas vienotîbas lîdzeklis. Tâpat tie palîdz izprast varoòu dvçseles stâvokli, palielina iekðçjo spriegumu un veido notikumu kompozicionâlo saikni.

Kallimahs (ap 310.g.p.m.ç.-240.g.p.m.ç.)

Dzimis Kirçnç ievçrojamu aristokrâtu ìimenç. Ieguvis literâru un filozofisku izglîtîbu Atçnâs. Strâdâjis par skolotâju, bet vçlâk par Aleksandrijas bibliotçkas vadîtâju. Ðajâ laikâ pievçrðas arî zinâtniskiem pçtîjumiem literatûras jomâ. Darbâ “Tabulas” (120 grâmatas) Kallimahs devis pirmo grieíu literatûras bibliogrâfisku apskatu. Rakstîja epigrammu himnas, elçìijas, epîliju, kâ arî zinâtniskus apcerçjumus. Saglabâjuðas tikai seðas himnas un 64 epigrammas. Atrasti 800 Kallimahu darbu fragmenti, kuri dod priekðstatu par viòa zuduðajiem darbiem. Kallimaha himnas nav priekð svinîgiem, reliìiskiem svçtkiem, tajâs nav patosa, svinîguma un reliìiskâ rituâla elementu. Viòa himnas iz mazas miniatûras ar mitoloìisku siþetu. Tajâs ir gan reâlâs dzîve tçlojums, gan arî politiski jautâjumi.

Epigrammas tematika - mîlestîba, draudzîba, literârâ polemika.

Ievçrojamâkais darbs - “Cçloòi” - vçstîjoðu elçìiju krâjums 4 grâmatâs. tajâs apkopoti nostâsti par daþâdu svçtku, rituâlu, nosaukumu izcelðanos. Krâjuma noslçgumâ ir epîlijs “Berenîkes matu sproga”, bet par darba saturu var spriest pçc epîlija “Hekale”, kur stâstîts par “Herkaliju” svçtku dibinâðanu.

Aizstâvçdams maza forma dzeju, Kallimahs apkaroja lielo eposu, ciklisko poçmu, kas nepadodas izsmalcinâtais apdarei. Kallimahs saprata, ka izsmalcinâtîbai, lielu ideju nenoslogotai aleksandrieðu dzejai mazâs formâs bija vairâk piemçrotas.

“Berenîkas matu sproga”

Atdzejos Katulls. Sacerçts par godu tam, ka Çìiptes valdnieka Ptolomeja Evergeta sieva Berenîke ziedojusi savu matu sprogu dieviem, lûgdama, lai viòas virs atgrieztos no kara. Matu sproga no altâra pazudusi. Galma astronauts tai paðâ laikâ pie debesîm atklâjis jaunu zvaigznâju un atzinis, ka Berenîkes matu sproga pârvçrsta zvaigznâjâ.

Par notikuðo vçstî pati matu sproga, kas nonâkusi pie debesîm pârvçrsta par zvaigznâju. Viòa stâsta par lielajâm Berenîkes skumjâm par vîru un no raudâðanas zeltainâ matu sproga bija gluþi mitra. Sproga stâsta par to cik viòai þçl bijis ðíirties no Berenîkes zeltainâs galvas, par to kâ viòa nonâk pie Vençras un par savu pârvçrðanos un likteni starp pârçjâ zvaigznçm. Sproga noþçlo savu pârvçrðanos un vçlas bût atkal pie Berenîkes - bût valdnieces matu sproga.

Himna Zevam

Tajâ stâstîts par Zeva dzimðanu. Par to kâ tas piedzimis Parasijâ Rejai. Kad tas piedzimis Reja to nomazgâjusi, ievîstîjusi autiòos un atdevusi Nedai, lai tâ viòu aiznestu kalnos un audzinâtu lielu. Neda - vecâkâ no nimfâm, kas bija klât Zeva dzimðanas brîdî. Viòai par godu to upi, kurâ nomazgâja Zevu nosauca par Nedu. Tâlâk stâstîts par Zeva laimîgo bçrnîbu, par to kâ tas tika aprûpçts. Tâlâk stâstîts kâ Zevs ieceï sev kareivjus, kas kïûst par varoòiem. Par Zeva milzîgo varu pâr cilvçkiem.

“Dod mantu un tikumu ïaudîm!

Vai gan bez tikuma manta var cilvçkus laimîgus darît?

Vai pat tik tikumus bez mantas?

Dod tikumu, laimi mums visiem!”

Teokrits (310.g.p.m.ç.-250.g.p.m.ç.)

Dzimis Sirakûzâs, ilgu laiku dzîvojis Kosas salâ. Viòa talanta attîstîbu sekmçja dzejnieki Filçts, Asklepiâds un Leonîds. Ap 270 gadu pârceïas uz dzîvi Aleksandrijâ. Viòð ir “mazâs formas” dzejnieks. Rakstîja idilles, epigrammas, epîlijus, enkomijus. Saglabâjuðas 30 idilles un 26 epigrammas. Viòð ir bukoliskâs dzejas pârstâvis. Un ðis dzejas galvenâ iezîmç - lauku dzîves idializâcija, uz ðîs dzejas pamatiem Teokrits veidoja literâro þanru - idilli. Idilles - neliela aina no laucinieku un vienkârðo pilsçtnieku dzîves. teokrita idillçm ir pa daïai stâstîjuma, pa daïai dramatiska dialoga forma. Raksturîgs arî apdziedâðanas moments. Mîlestîbas tçma ir dominçjoðâ. Bieþi dabas tçlojums ir fons darbîbas risinâjumam. Izmantojot mitoloìiskus siþetus Teokrits ienes pats savu traktçjumu (stâsta par Hçrakla un Hçlas draudzîbu), par nelaimîgi iemîlçjuðos ciklopu. Teokrita daiïrades sekotâji - Vergîlijs, Moshs, Bions.

1.idille

Tajâ ir daudz folkloras, tâ ir dziesma par ganu, kurð ir iemîlçjies un jûtas nomâkts savas mîlestîbas dçï, jo negrib pakïauties mîlestîbas varai. Viòð neprot mîlçt, jo pats Erots ir iekalis viòu vaþâs. Savas mîlestîbas dçï viòð mirst.

4.idille

Ganu saruna. Viòi ir brîvi cilvçki - Bats un Koridons. Koridons gana Egona govis, jo tas ir devies uz Olimpiskajâm spçlçm lîdzi atlçtam Milonam, bet Korinda darbu pieskata Egona vecais tçvs. Bats satiek Korindu un izpraðòâ par pçdçjiem notikumiem. Ðajâ sarunâ labi parâdâ Korinda un Bata raksturi. Korinds - labsirdîgs, lçtticîgs, naivs, bet Bats - ziòkârîgs un ironisks.

6.idille

Divi gani Dafnîds un Damoits skaistâ vasaras dienâ sacenðas dziedâðanâ. Dziesmu tçma ir viena - par Plifçma nelaimîgo mîlestîbu pret it kâ vienaldzîgo nimfu Galateju. Dafnîds dzied Polifçmam labvçïa vârdâ, bet Daimonts it kâ paða Plifçma vârdâ.

15.idille

Tâ ir viena no slavenâkajâm Teokrita idillçm - Sirakûzietes jeb sievietes Adonîda svçtkos.

Attçlota dzîves aina, ar reâlistiskiem cilvçka raksturiem, viòu interesçm. Lîdzâs sadzîviskajâm ainâm doti arî reliìiski elementi. Idille slavç Çìiptes valdnieka Ptolomeja Filadelfa devîgumu.

Sarunâjas divas draudzenes Gorgo un Praksinoja par to, ka nedrîkst runât slikti par savu tuvâko bçrna klâtbûtnç. Uzsvçrts, ka cilvçks cenðoties var panâkt visu. Sîki apraksta kâ draudzenes poðas uz pili, kur notiek kâzas. Idille beidzas ar ïoti sadzîvisku ainu, kur Gorgo jâdodas mâjas taisît Dioklîdam pusdienas.

Longs (apmçram 2. vai 3.gs.m.ç.)

Nav droðu ziòu, bet tiek uzskatîts par româna “Dafnîds un Hloja” autoru. Româns ieòem izcilu un atseviðíu vietu sengrieíu româna þanrâ. Siþeta skaidrîba, kompozîcijas skaidrîba, tas paceï pâri ðî þanra citiem sacerçjumiem, jo citiem ir raksturîgs samezglots siþets, daþâdu notikumu un piedzîvojumu pârmçrîba. Longa prozas darbam piemît îpaðs ritms un poçtisks krâðòums. Românâ attçlota divu jaunieðu mîlestîba, kas Erota rosinâta pamazâm pârvçrðas no neapzinâtas ilgu tieksmes lîdz kaislîgâm jûtâm.

Dafnîds un Hloja

Abus jaunieðus vecâki kâdreiz bija pametuði un jaunieði izaug ganu vidû. Abi vçl ir gandrîz bçrni, kad jau iemîlas viens otrâ, viòiem vçl jâuzzina, kas ir mîlestîba. mîlas ilgu augðana tiek parâdîta paralçli dabai, tâ tiek saskaòota ar dabas parâdîbâm. românâ tiek aprakstîta Hlojs nolaupîðana un gûsts, kuìa bojâeja. Româna beigâs jaunieði satiekâs ar saviem bagâtajiem vecâkiem, tie viòus pazîst, noþçlo savu agrâko rîcîbu un rîko kâzas saviem bçrniem.