ref_ant (Античная литература), страница 3

IV.grâmatâ stâsta par to, kâ viòam nâcies aizstâvçties ar ieroci rokâs.

Pindars (apm.522-441.g.p.m.ç.)

Grieíu klasiíis. Dzimis Oratorijâ, izglîtojies Atenâs, vçlâk uzturçjies Sirkûrâs, Akragantâ. Pârvaldîjis visus svinîgâs koru lirikas þanrus.

Visievçrojamâkâs ir epikçnijas - slavinâjumi uzvarçtâjiem vispârçjâs grieíu sacîkstçs - sporta spçlçs.

Pindara darbi apkopoti 17.grâmatâs. Saglabâjuðâs 45 epikçnijas 4 grâmatâs, kas sadalîtas pçc sacensîbu vietâm:

1) Olimpiskâs - uzvara Olimpijâ

2) Pîtiskâs - uzvara Delfâs

3) Nemejiskâs - uzvara Nemejâ

4) Istmiskâs - uzvara Istmâ.

Solons (638. - 558.g.p.m.ç)

Izcils Atçnu politiskais darbinieks. Viòð ir vergturu demokrâtijas un to sociâlo pamatprincipu dibinâtâjs, uz kuriem balstoties attîstîjâs Atçnu demokrâtiskâ polisa. Viòa dzîves laikâ bija smagas ekonomiski politiskâs krîzes. Ðî krîze draudçja izvçrsties pilsoòu karâ. Ðajâ situâcijâ Solons tika uzaicinâts kâ ðíîrçjtiesnesis un likumdevçjs. Turîgie tika iegroþoti, Atçnu zemnieki atbrîvoti no parâdu verdzîbas. Solona politiskâ darbîba spilgti atspoguïojas viòa dzejâ. Viòa elçìijas un jambi ir viòa politiskâs darbîbas atskaite. Populârs Solons kïuva ar elçìiju “Solamînas”. Tajâ viòð aicina atçnieðus nebût gïçviem un atkarot megerieðiem zaudçto Solamînas salu. Solonam piemita patriotisks patoss, lepnums par savu pilsçtu, lîdzjûtîba pret verdzîbâ pârdotajiem.

“Solamîna”

Ievadâ Solons uzrunâ atçnieðus aicina cîòâ par Solomînas salu, ar ironiju runâ par cilvçku lçtticîbu, muïíîbu.

“Katrs par sevi jûs gudri un lîdzîgi viltîgâm lapsâm,

Tomçr, kad sanâcis bars, sekls un tukðs jûsu prâts.

Vîrus ar glaimîgu mçli jûs ieceïat valdnieku tronî,

Vârdi jums vienîgais mçrs, neskatîts tikums un darbs.”

“Solamînas” beigâs dod it kâ atskaiti par saviem darbiem. Par to, ka nav tukðu vârdu runâtâjs, bet solîto ir pildîjis. Atbrîvojis vergus. To visu panâcis ar stingru likumu un taisnîbu. Beigâs izsaka domu par savu grûto politiía likteni, par to, ka tiek vajâts. Dod salîdzinâjumu:

“No visâm pusçm tâpçc vajâts esmu es

Kâ niknais vilks, kam apkârt stâjies suòu bars.”

Alkajs (7.gs.p.m.ç.-6.gs.p.m.ç.)

Dzimis Mitilçnes pilsçtâ, aristokrâtu ìimenç. Viòa dzîves laikâ risinâs asas cîòas starp dçmosi un dzimtas aristokrâtiju. Demokrâtu uzvaras rezultâtâ Alkajs ir spiests atstât dzimteni un doties trimdâ. Alkja lirikâ ir gan politiskâ tematika, gan mîlas lirika, dzîru dziesmas, himnas. Alkajs izmanto daþâdus pantmçrus, bet nozîmîgâkâ ir Alkaja strofa, ko vçlâk izmanto Horâcijs.

“Nav vietas skumjâm dzîvç, ja tâm nav nekâda jçga, labâk ir priecâties, baudît dzîvi. Ziema saistâs ar kaut ko nevçlamu, nepatîkamu, bet ziedonis ar prieku, dzîvîbas atgrieðanos dabâ un cilvçkos.”

Sapfo (6.gs.p.m.ç.)

Dzîvojusi Lesbas salâ, Mitelçnç vadîjusi skolu, kur mâcîja aristokrâtu meitençm dzeju, mûziku, deju. Bûdama aristokrâte, tâpat kâ Alkajs un Teognîds ir spiesta atstât dzimteni un doties trimdâ. Kâdu laiku dzîvo Sicîlijâ. Ziòas par viòas dzîvi ir maz un tâs ir pretrunîgas. Vienîgâ liecîba ir viòas dzeja. Ir leìenda, kas vçsta par to, ka Sapfo bijusi nelaimîgi iemîlçjusies un metusies no klints jûrâ. Sapfo izmanto daþâdus pantmçrus un strofas. Vçlâk Horâcijs izmantojis savâ dzejâ tâ saukto Sapfo strofu. Dzejâ galvenâ uzmanîba veltîta mîlestîbai, jaunîbai, dzîves priekam. Te parâdâs jûtu neviltotîba, pârdzîvojuma dziïums, tieðums, spilgta emocionalitâte.

No viòas saglabâjusies “Himna Afrodîtei”. Sapfo Afrodîti uzrunâ kâ senu draudzeni, ïoti tieði, personîgi. Te nav nekâ no patosa, tie ir pirmie soïi dzejnieka profesionalitâtes ceïâ. Pirmajâ daïâ aicina Afrodîti palîgâ savâs bçdâs, lai tâ viòu atbrîvo no sirdsnemiera, kas viòâ valda.

Otrajâ daïâ parâdîts ïoti spilgts mîlestîbas pârdzîvojuma atspoguïojums. Spilgti, tieði un neviltoti attçlotas Sapfo jûtas, mîlestîba. Varbût pat pârâk tieði. Ðajâ daïâ it kâ tiek atkailinâta viòas dvçsele.

Treðâ, ceturtâ un piektâ daïâ dabas tçlojums, ar kuras palîdzîbu tiek parâdîts dvçseles nosakòojums.

Beigâs izskan pesimisms, skumjâs par vientulîbu, atstâtîbu.

“Jau mçness ir zudis skatam,

Un Plejâdes sen jau projâm -

Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guïu.”

Tâ nevar rast mieru ne miegâ, ne darbâ, jo visas domas saista kâds jauneklis.

Epitalâmijas

Dzîres, kâres, svinîbas, vîns, jautrîba, lîgavaiòa slavinâðana, tâpat pieminçts vîndevis Hermijs.

Anakreonts (6.gs.p.m.ç. 2.puse)

Dzîvojis Teosâ. Vçlâk pçc persieðu iebrukuma pârceïas uz Trâíiju, vçlâk uz Grieíiju. Samas salu, kur dzîvoja tirâna Polikrata, tad Atçnâs, Tesâlijâ, kur arî miris. Dzejas tematika ir vienveidîga - rotaïîga mîlestîba, dzîru dziesmas, te nav jûtu dziïuma, tieðu pârdzîvojumu, kas ir Sapfo un Alkaja lirikâ. Popularitâti viòa dzeja ieguvusi ar asprâtîgu rotaïîgumu, gaiðu ironiju, improvizâtorisku vieglumu. Ar hellçnisma laiku izplatâs anakreontiskâ dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu un saturu tik tieði, ka nezinot autoru to ir grûti atðíirt oriìinâlu no atdarinâjuma.

Dzeja ir viegla, rotaïîga

1. Prieku baudîðana.

2. Rûgtums par vecumu, kas tuvojas.

3. Ironija par mîlestîbu, kas grib aizbçgt, bet nespçj.

Arhilahs (7.gs.p.m.ç.)

Dzimis Parosas salâ, aristokrâta un verdzenes dçls, nebûdams likumîgs dçls, bija zinâmâ mçrâ deklasçts cilvçks un, trûkuma spiests. dzîvojis nemierîgu, kara algotòa klaiòotâja dzîvi, piedaloties kara gâjienos jaunu koloniju iegûðanas dçï, nekur neiedzîvojies apkârtçjâ vidç. Viòð pats sevi raksturo kâ “kara dieva kalpu, kam pazîstamas arî mûzu saldâs dâvanas”. Karð viòam ir eksistences avots. Bûdams kara algotnis, lielâko dzîves daïu pavada daþâdâs Grieíijas pilsçtas. Galvenokârt rakstîjis elçìijas un jambus, mazâk sacerçjis fabulas. Tâs sacerçjis divrindçs, kur otrâ rinda pantmçrâ atðíiras no pirmâs. Neviens darbs nav saglabâjies pilnîgi. Fragmenti liecina par izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes lîdzekïu daudzveidîbu. Viòa dzejâ jûtama smalka ironija, asi nievâjoða satîra, kâ arî gaiðu jûtu apdvesta mîlas jûsma, aicinâjums dzîves grûtîbas un bçdas remdçt vînâ. Savâ dzejâ noliedz tradicionâlo aristokrâtijas morâli, tâdçï arî izvçlçjies kara algotòa dzîvi. Par bçgðanu no kaujas laika dzejnieks stâsta aukstasinîgi ar zinâmu paðironiju. Viòa dzejâ atspoguïojas viòa dzîves filozofijas pamatprincipi: izturîba, vîriðíîba, apzinâðanâs, ka straujas likteòa pârmaiòas ir likumsakarîgas dzîves ritms. Viòam piemît spçcîgs temperaments, ïoti tieði un spilgti attçlo savas izjûtas attieksmç pret dzîves daudzveidîbu.

Arhilaha elçìijâ varonim kaujâ lîdzi ir vîns un maize. Un vînu dzerot tam ðíçps ir atbalsts, bet vîns ir atbalsts kaujâ. nenopeï par to. ka vairogs tiek aizmirsts kaujas laikâ, bet priecîgs, ka paða âda vesela, kas bçdas par vairogu, to var pagâdât jaunu. Tai paðâ laikâ aicina droðiem un spçcîgiem bût, jo tikai drosme un spçks ir lîdzeklis pret ïaunumu.

Epodi - ðeit parâdâs attiecîbas starp Dieviem un cilvçkiem. Dievu vara un spçja vçrot notiekoðo, tiesât cilvçku rîcîbu.

Trohaji - doma, ka cilvçks ir pakïauts savam liktenis un viòam jâdzîvo tâ, kâ nolicis liktenis.

Teognids (6.gs.p.m.ç.)

Dzimis Megarâ. Dzeja ir didaktiska satura ar spilgti izteiktu politisko ievirzi. Teognids piederçja pie dzimts aristokrâtijas, kura cîòâ ar dçmosu zaudçja. Tâpçc dzejnieks bijis spiests pamest dzimteni un doties trimdâ. Savas elçìijas viòð velta kâdam jaunietim Kirnam. Savâs elçìijâs viòð aicina novçrsties no dçmosa, kas nav cienîgs bût par noteicçju polisâ. Viòa dzejâ ir daudz ironijas un naida pret demokrâtijas pârstâvjiem, kas bija guvuði uzvaru politiskajâs un ekonomiskajâs cîòâs un sagrâbuði varu un bagâtîbu Megarâ. Viòam raksturîga ir spilgta un tçlaina valoda, formas un domas skaidrums.

“Elçìijas”

Viòa elçìija ir kâ pamâcîba, padomu devçja kâdam jaunietim vârdâ Kirns. Un ðis Teognîda pamâcîbas ir visai interesantas. Kâ galvenâ te dominç doma, nekad nesaistîties ar cilvçkiem, kas ir trûcîgâki, neizglîtotâki par tevi paðu, jo no tâdiem nekad nav nekâda labuma. Saieties vajag tikai ar tiem, kas no augstas cilts, jo tiem allaþ galds ir klâts un palîdzîbu tie nelûgs grûtâ brîdî, bet trûcîgais nespçs palîdzçt, jo paðam tam klâjas grûti. Un nevajag palîdzçt tiem, kas no zemâkas ðíiras, jo atmaksu ir veltîgi gaidît. Un sev no viòiem tu nekâ nevari iegût. Labums no tâdiem nav nekâds. Savukârt sievu, ja tai naudas ir daudz ir derîgi òemt no zemâkas kârtas. Ar ironiju uzsver, ka manta ir tâ, kas ir cilvçku prâtos. “Un kârtas nu mantkâre jauc!”

Un elçìijas beigâs izskan doma, ka labâk ir pavisam nepiedzimt ðajâ pasaulç, bet ja esi piedzimis, tad âtrâk tiecies ar nâvi, jo kapâ ir tîkamâk nekâ dzîvi baudît.

Publijs Vergilijs Marons (70.-19.g.p.m.ç.)

Dzimis Ziemeïitâlijâ, brîvo iedzîvotâju zemâkajâ slânî. Viòa tçvs pratis uzlabot savu materiâlo stâvokli un ieguvis zemes gabalu Mantujas pilsçtas apkârtnç. Mâcîjies Kremonâ, Milânâ. Beigâs pâriet dzîvot uz Romu, lai papildinâtos retorikâ un zinâtnçs. No advokâta karjeras, kurai parasti gatavojâs retoru skolas jaunie audzçkòi, nekas neiznâca. Vergilijam nebija oratora dâvanu. Vergilijs jaunîbâ jûsmoja par neirotiíu dzeju un rakstîja liriskus dzejoïus “jaunajâ” stilâ, bet viòð cenðas tuvinâties Katullas stilam, citç un pârveido viòa dzejas. No Katulla mâcâs rûpîgo formas apdari, no Lukrçcija dabas izjûtu un epikûrieðu mierîgâs dzîves un pieticîbas ideâlus.

Pçc studijâm atgrieþas mâjâs. Tuva bijusi mierîgâ lauku dzîve. Vergilija zeme vçlâk tiek konfiscçta, bet pçc Mecenâta lûguma Vergilijs tiek bagâtîgi atlîdzinâts.

Vergilijs pieslienas Mecenâta pulciòam. 50 gadu vecumâ dodas uz Grieíiju un Troju, lai savâktu materiâlus “Enîdai”, bet atpakaïceïâ mirst.

No pirmajiem darbiem “Bukolikas”, “Ganu dziesmas”. Par paraugu òçmis Teokrita idilles. Vergilijam gani ir tikai maskas. Vergilija eklogas saistîtas ar aktuâliem notikumiem, tajâs skan tâ laika politiskie motîvi.

I.eklogâ divi gani Titirs un Milibijs sarunâjas. Nelaimîgais Milibijs ir spiests atstât savu zemes stûrîti, kas atdots Oktaviâna armijas veterâniem. Viòð dodas ar kazu baru projâm un dzied bçdîgu dziesmu. Savukârt Titaram ir izdevies saglabât savu îpaðumu un slavç dievu par viòa laipnîbu.

Titara personâ Vergilijs tçlo pats sevi, un te pirmo reizi ieskanas Augusta slavinâðanas motîvs. Ganu klusajâ idillç iekïaujas laikmetîga tematika, protests pret pilsoòu kariem, kuru dçï jâatstâj dzimtene.

IV.eklogai ir izteikti politisks raksturs. Vergilijs pareìoja “zelta laikmetu” iestâðanos pçc kâda bçrna piedzimðanas. Jautâjums par bçrnu (kurð?) nav atrisinâts. Ekloga adresçta Asinijam Polionam.

V.eklogâ gans Mopss dzied par jaunekïa Dafnida nâvi, bet Melnaks Mopsu mierina un stâsta par Dafnida uzòemðanu dievu skaitâ.

X.eklogâ apdzied sava drauga Kornçlija Galla mîlas mokas.

Eklogu formu veido gleznaina daba. Eklogâs viss zied, viss ir dzîvîbas spçka pilns.

Mecenâta ierosinâts Vergilijs raksta “Georgikas”.

“Georgikas” - pamâcoða poçma par lauksaimniecîbas galvenajâm nozarçm èetrâs grâmatâs.

I.grâmata stâsta par zemkopîbu (par augsni, arðanu, darba rîkiem).

II.grâmata stâsta par dârzniecîbu (augu, koku audzçðanu, ðíiròu uzlaboðanu).

III.grâmata stâsta par lopkopîbu.

IV.grâmata stâsta par biðkopîbu.

Vergilijam lauku temats bijis ïoti tuvs. Tas bija arî aktuâls Oktiviâna valdîðanas laikâ.

“Gerogiku” pamatuzdevums bija radît interesi par zemkopîbu, propagandçt valdîbas plânus.

“Georgikâs” Vergilijs atklâti cildina Oktaviâna reþîmu, jo ðis darbs ir viòam veltîts.

“Georgikâm” par pamatu noderçja Hesioda “Darbi un dienas”. Hçsiods neslçpj zemnieku grûtîbas, bet Vergilijs idealizç to dzîvi.

Vergilijs domâ, ka laimi var sasniegt baudot kluso dzîvi uz laukiem.

Katrâ “Georgiku” grâmatâ bez pamâcîbâm ir arî galvenâs atkâpes:

1. tçlainais pavasara apraksts.

2. Itâlijas cildinâðana.

3. Oktaviâna slavinâðana

4. mîts par Orfeju un Euridiki.

“Geordikâs” ir daudz lauksaimniecîbas, ìeogrâfijas, astronomijas terminu.

Ðis zinâtniskums ir pilnîgi aleksandrieðu gaumç.

“Eneîda”

Darbs iesâkts 29.gadu vecumâ, nav pabeigts. Pamatâ mîts par trojieti Eneju.

“Eneîda” rakstîta pçc Homçra “Iliâdas” un “Odisejas” parauga. Sastâv no 12 grâmatâm un sadalâs divâs daïâs. Pirmajâs seðâs aprakstîtas Eneja maldu gaitas lîdz nonâkðanai Latijâ un tâs dzîvç dçvç par romieðu “Odiseju”. Pçdçjâs 6 grâmatas veltîtas Eneja cîòâm un varoòdarbiem Latijâ, dçvç par romieðu “Iliâdu”.

Eneja ieraðanâs Latijâ pçc ilgiem klejojumiem pa zemçm un jûrâm naidîgâs dievietes Junonas dçï. Par pilsçtas dibinâðanu Latijâ. Junona lolo domu “likt Kârtâgai valdît pâr tautâm”. Tâpçc padzirdçjusi par Eneja domu sagraut Kârtâgu, viòa lûdz vçju dievu Eolu palaist vaïâ vçjus un aizraut Eneju. Jupiters mierina Eneja mâti Vençru, kas uztraucas par dçla likteni. Enejs ierodas pie Kârtâgas valdnieces Didonas, kas laipni uzòem Eneju un rîko par godu dzîres. Enejs stâsta par dramatiskajiem piedzîvojumiem ceïojumos.

Publijs Terencijs Afrs (ap190.g - 159.g.)

Afrs ir pieòemtais vârds (Âfrikânietis), dzimis Kârtâgâ. Româ viòð nokïuvis no Âfrikas kâ vergs un bijis kalps senatora Terencija Lukana mâjâ. Saimnieks ieinteresçjâs par apdâvinâto vergu, izglîto to un atlaiþ brîvîbâ. Ternecijs uzturçjâs diþciltîgâs jaunatnes sabiedrîbâ. Sarakstîjis 6 komçdijas, kuras visas ir saglabâjuðas. Grieíu oriìinâlu îpatnîbas Terencijs saglabâ labâk nekâ Plauts. Viòa komçdijâs tâ pat kâ Menandra ir mierîgas, bez bufenâdes, kustîgiem vergiem, kontikâm. Viòð nejauc romieðu un grieíu dzîves îpatnîbas. Viòa lugas tâpat kâ Menandra ir aristokrâtiskas. Terencijs ir pârâks par Plautu, rûpîga un dziïâ raksturu veidoðanâ. Viòa personâþi raksturoti dziïi, iejûtîgi. Plauta komçdiju vergs Terencija komçdijâs tiek atbîdîts malâ. Savedçjs parâdâs tikai vienâ lugâ “Brâïi”. Hetçras nav mantkârîgas, pçrkamas. Attiecîbas ìimençs ir labas un konflikti izceïas tikai pârpratumu dçï.

“Brâïi” audzinâðanas problçmas.

Dçmejam ir divi dçïi, Eshins un Ktçsifons. Ktçsifons dzîvo pie tçva uz laukiem, bet Eshins pilsçtâ pie tçva brâïa. Ktçsifonam nav daudz brîvîbas, turpretî Eshîns dzîvo brîvi. Eshîons ielauþas savedçja mâjâ un nolaupa netiklu meiteni. Tçvs par to uzzinot, pârmet brâlim, ka tas nav stingri audzinâjis viòa dçlu. Bet vçlâk izrâdâs, ka Eshîns meiteni nav nolaupîjis sev, bet gan savam brâlim Ktçsifonam pçc viòa lûguma. Pats Eshîns iemîlçjis vienkârðu, krietnu atçnieti, kuru grib precçt.

“Vîramâte” Ïoti nopietna luga. Lîdzîga Menandra “Ðíîrçjtiesai”.

Jauneklis Pamfîls svçtkos izvaro godîgu meiteni Filumenti, novelk tai gredzenu un uzdâvina hetçrai. Pçc tçva gribas apprec Filumeni. Bet viòi abi nezin, ka viòi ir jau “tikuðies”. Pamfils aizmirst hetçru un iemîl sievu. Viòð aizbrauc mantojuma darîðanâs. Filemene atgrieþas pie saviem vecâkiem, kur viòai piedzimst bçrns. Pamfils atgriezies ir ïoti saðutis, bet Filumenes mâte ierauga hetçras pirkstos Filumenes gredzenu un noskaidrojas, ka Pamfils ir Filumenes bçrna tçvs. Baktida palîdz atjaunot ìimenes laimi.

Komçdija ir ïoti humâni varoòi - labvçlîga vîramâte un sievasmâte.

Terencija prologi vairs nav îsti libreti, tie veltîti literârai problemâtikai, aizstâv kontaminâcijas paòçmienu, noskaidro plaìiâta jçdzienu, stâsta arî par savâm problçmâm: “Es esmu cilvçks, un nekas cilvçcîgs man nav sveðs”.

Plauts (ap 254.- 184.g.p.m.ç.)

Îstajâ vârdâ Tits Maks, pieòemtais vârds Plauts dzimis Umbrijâ. Pirmais pievçrðas komçdijai. no 21 lugas saglabâjuðâs 20. Viòa lugas ir jaunatisko komçdiju pârveidojumi. Plauts ir pârveidojis grieíu lugas gan pçc satura, gan formas. Menandra komçdijas ir izsmalcinâtâkas, nopietnâkas. Plauts ir vienkârðu ïauþu rakstnieks, demokrâts. Viòa komçdiju centrâ ir vergs, pret kuru Plauts izturas ar simpâtijâm. Plauts maina grieíu jaunatiskâs komçdijas sociâlo tendenci. Plauta darbos atspoguïojas pilsoòu aktivitâte, optimisms, viòa varoòi ir enerìiski, neatlaidîgi. Piemçrojoties skatîtâjam viòð pastiprina komiskos efektus, iestarpina jautru, piedauzîgu bufanâdi. Plauts izmanto kontaminâcijas paòçmienus, saliedç divas lugas vienâ.

Komiskâ efekta dçï Plauts lieto grieíu vârdus, izteicienus. Plauta komçdijâs ir daudz vairâk jautrîbas nekâ jaunatiskajâs. Viòa varoòi ir ïoti temperamentîgi. Tikpat izteiksmîgi Plauts tçlo sçras.