ref_ant (Античная литература), страница 2

Runâjot par darbu Hçsiods aicina jau laikus domât par raþu, lopiem, neko neatstât nepadarîtu, neko neatlikt uz pçdçjo brîdi. Aicina neaizmirst mûþîgos dievus, kad cilvçks ir kïuvis bagâts, un ziedot tiem labâko no tâ, kas tam pieder, tad arî dievs nenovçrsîs savu laipno vaigu. Tâpat arî pievçrðas cilvçku savstarpçjâm attiecîbâm. Viòð pamâca, kad zemniekiem sâkt darbus, ðai dienu uzskaitîjumâ labi saskatâmi grieíu tautas ticçjumi. Lasot poçmu reizçm ðíiet, ka autors dzîvi saskata drûmâs krâsas, bet tomçr viòð tic taisnîbas uzvarai. “Darbos un dienâs” var atrast daudzus sakâmvârdus un parunas, kas ir populâras un tiek lietotas vçl ðodien. Daudzas rindas ir veltîtas dabas tçlojumiem, bet tâs vairs nav tik bagâtîgi krâðòi aprakstîtas kâ Homçram, kaut gan arî Hesiods savos darbos ir izmantojis epitetus, salîdzinâjumus un atkârtojumus.

“Teogonija” parâda izmaiòas ðíiru sabiedrîbas iekârtâ (piemçram pâreja no matriarhâta uz patriarhâtu) mitoloìiski atspoguïojas teikâs par veco dievu cîòu ar jaunajiem. Pamatâ pasaules izcelðanâs hronoloìija, pçc Hçsioda domâm, vispirms bija Haoss - “tumðs tukðums”, Zeme un Erots - “mîlestîba”. No Haosa un Zemes daþâdâs paaudzçs radâs pârçjâs pasaules daïas - Erebs “Tumsîba”, gaiðais Çters, Debsis, Jûra, Saule, Mçness. Hçsiods apraksta ne tikai reâlus pielûgðanas objektus, kas grieíu kultûrâ bija dievi, bet arî to spçku personifikâcija, kurus viòð domâja kâ cilvçkus rîcîbas ietekmçtâjus - Darbs, Aizmirstîba, Bads, Skumjas, Kaujas, Slepkavîbas, Íildas, Meli utt.

Ezops (apm. 6gs.p.m.ç)

Droðu vçsturisku ziòu nav, bet 5.gs.p.m.ç. vçsturnieks Hçrdots apgalvoja, ka Ezops dzîvojis 6.gs.p.m.ç.), bijis vergs Samas salâ un Delfos ticis nogalinâts.

Ezopa fabulu motîvs ietverts morâlçs, tajâs uzsvçrts, ka pasaulç valda ïaunums, ka liktenis ir mainîgs, bet nâkotne nedroða un nenoteikta, ka nav jâcenðas mainît likteòa pieðíirto stâvokli, jo izmaiòas var nest vçl lielâku nelaimi.

Fabulu personâþi - dzîvnieki, augi, cilvçki, dievi - bet tie sevî nevienmçr ietver tâs îpaðîbas, kâdas ir pierast personificçt ar tiem (skudra - strâdîga, lapsa viltîga), bet arî pilnîgi pretçju îpaðîbu paudçji (skudra - melîga un zaglîga)

Fabulu stils ir vienkârðs, skaidrs un lakonisks.

Kvints Horâcijs Flaks (65.g. - 8.g. p.m.ç.)

Ziòas par viòa dzîvi atrodamas viòa darbos. Dzimis Dienviditâlijâ, Venosâ. Tçvs brîvlaistais - tas bija kauna traips, kas nepameta Horâciju un radîja zinâmu nepilnvçrtîbas sajûtu, lai gan apzinâjâs savu nozîmîgumu Romas literatûrâ. Studçja Româ grieíu un romieðu literatûru, retoriku, filozofiju. Vçlâk zinâðanas papildina Atçnâs. Studç stoiíu un Epikûra filozofiju. Iestâjas republikâòu armijâ 41.gadâ piedalâs kaujâ pie Filipâm pret Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glâbjas bçgot. Pçc amnestijas atgrieþas Româ, bet viòa îpaðumu konfiscç par labu oktaviâna veterâniem. Palicis bez lîdzekïiem, Horâcijs uzòemas rakstveþa pienâkumus un nodarbojas ar dzejoðanu. Ar to iemanto Virgîlija draudzîbu, kurð ieved viòu Mecenâta pulciòâ. drîz pçc Mecenâta nâves arî Horâcijs mirst un tiek apglabâts blakus. Mecenâts bija tas, kas iepazîstinâja Horâciju ar Augustu un tas viòam piedâvâja goda amatu, bet Horâcijs atteicâs, gribçdams sevi pasargât no intrigâm.

Slavu Horâcijam atnesa “Satîras”, “Epodi”.

Pakâpeniski samierinâjâs ar jauno valsts iekârtu, kïuva par Augusta slavinâtâju.

Horâcija darbi tiek publicçti ðâdâ secîbâ: Odas, Epodi, Gadsimta himna, Satîras un Vçstules. Te nav ievçrota darbu tapðanas secîba. “Satîras” un “Epodus” rakstîjis savas literârâs darbîbas sâkumâ.

“Satîras” - izdotas 1.gs. èetrdesmitajos gados p.m.ç. divâs grâmatâs.

1.grâmta - 10 satîras

2.grâmata - 8 satîras.

Sarakstîtas filozofiskajâ dialoga formâ daktilu heksametrâ. Horâcijs tâs sauca par “Sarunâm”. To valoda ir viegla, tuva Prozai.

“Satîrâs” Horâcijs pievçrðas privâtai dzîvei, skar morâli filozofiskas problçmas, sadzîves parâdîbas, risina literatûras jautâjumus. Izzobojot netikumus. “Satîras” - mistrojums formas un satura ziòâ daþâdi dzejoïi. “Satîru” dibinâtâjs - Lûcilijs 2.gs.p.m.ç. Horâcijs pârmet Lûcilijam neizkoptu stilu. Horâcija “credo” ir apvienot Romas seno dzejnieku idejas ar “jauno” dzejnieku sasniegumiem formas izveidç. “Satîrâs” pauþ savus filozofiskos uzskatus sintizçjot epikûrieðu un satîriíu mâcîbas, iesaka baudît dzîvi, bet bût pieticîgam, savaldît kaislîbas, ievçrot mçru.

Horâcija morâle nav sausa, dragmatiska. Viòð pamâca ar labsirdîgu humoru - pasaka patiesîbu smejoties. Izsmej skopuïus, mantrauðus, dzîru cienîtâjus, kaislîbas vergus. Visur ðâdi konkrçti piemçri, salîdzinâjumi (piemçram, lauku miers - pilsçtas burzma, lauku pele - pilsçtas pele).

Savos darbos daudz runâ pats par sevi, savu gâdîgo tçvu, par Mecenâtu. Vieglâ stâstîjumâ pievçrðas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas, atziòas. “Satîrâs” spilgti, tieði attçlo Romas dzîvi.

“Epodi” - piedzîvojums, jambu pantmçrâ saturçti dzejoïi, kas sastâv no divrindu strafâm, kurâs otrâ vârsma ir îsâka par pirmo.

No Arhilaha Horâcijs pâròçmis griezîgus jambus - pantmçrus un aso toni. Bet “Epodu” saturs ir oriìinâls, nav aizgûts no grieíiem.

“Epodos” izsmej cilvçku trûkumus, pievçrðas daþâdâm dzîves parâdîbâm. 2.epods - îpaði populârs, jo tajâ runa ir par vienkârða zemnieka dzîvi, pçdçjâ strafâ noskaidrojâs, ka lauku idilles slavinâjums ir liekulîgs. “Epodâs” parâdâs Horâcija politiskie uzskati, kas pakâpeniski mainâs. “Epodas” jau parâdâs Oktaviâna - Augusta cildinâðana, kas nav “Satîrâs”.

“Odas” - èetrâs grâmatâs, trîs iznâk 43.g.p.m.ç. bet ceturtâ 33.g.p.m.ç.

Pieskaras filozofiski çtiskiem jautâjumiem. Tâpat iet savu “zelta vidusceïu” - Horâcija gudrîbu. Tiek cildinâts Augusts un Romas valsts. “Odâs” atspoguïojas ar Horâcija personisku pârdzîvojumi. Raksta par mîlestîbu, bieþi mainot mîlas objektu. Bet viòa mîlas dzeja nav jûtu îstenuma un kvçles. Tajâ vairâk ir pârdomas, kas nesaviïòo lasîtâju. Horâcijs augsti vçrtç draudzîbu. Viòð ieviesis romas literatûrâ grieíu pantmçrus un veidojis tos smalkâkus. Ietekmçjies no Alkaja, Anakreanta, Sapfas. “Odas” ir slavenâkais Horâcija darbs tieði ar sava satura bagâtîbu, izteiksmes tçlainîbu.

17.gs.p.m.ç. sacer patriotisko “Gadsimta himnu”, un pçdçjais darbs ir “Vçstuïu” grâmatas. Tâs adresçtas atseviðíâm personâm. Padziïina iepriekðçjos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otrâs grâmatas treðâ vçstule - “Dzejas mâksla” - runâ par dzejas teoriju, drâmu. “Vçstulç - 476 vârsmas. Skarti kompozîcijas, formas jautâjumi. Prasîba pçc viengabalainîbas, stila atbilstîbu saturam. Atturçðanâs no lieka naturâlisma. Vçrðas pret dievu iejaukðanos lugas beigâs, pret slepkavîbâm uz skatuves. Dzejas pamatâ ir talanta un mâkslas tehnikas salîdzinâjums. “Dzejas mâksla” ir literârâs teorijas þanra pilnîgâkais un labâkais paraugs Romas literatûrâ.

Publijs Ovîdijs (43.g.p.m.ç. - m.ç.18.g.)

Ovîdija literârâ darbîba saistîta ar Augusta valdîðanas 2.posmu.

Ovîdija biogrâfija ir viòa “Skumju elçìija” ceturtâs grâmatas 10.elçìijâ.

Dzimis Sulmonâ. Cçlies no jâtnieku dzimtas, ìimenç jaunâkais dçls. Mâcîjies retoriku skolâ Româ. Ovîdijam padevuðas svazorijas, kurâs nepiecieðama bagâta iztçle un emocionalitâte. Pçc skolas beigðanas dodas uz Grieíiju un apmeklç Atçnas, kur padziïina savas zinâðanas. Atgrieþoties Româ strâdâ par policijas zemâkâs pakâpes ierçdni. Bet ðis darbs viòu neinteresç un viòð nododas literatûrai. Izveidojas par sava laika populârâko dzejnieku Româ. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimîgs, ka var dzîvot Româ. Piecdesmit gadu vecumâ, m.ç. 8.gadâ, Ovîdijs tiek izraidîts trimdâ uz Tomi pilsçtu Melnâs jûras piekrastç. Ar ðo pilsçtu sasitâs II.posms Ovîdija dzîvç, no m.ç. 8.-18.gadam. Augustu neapmierinâja Ovîdija literârâ darbîba. Dzejoïu krâjums “Mîlas mâksla” atklâja Augusta Romas sabiedrîbas apðaubâmo tikumîbu. Savâ daiïrades I posmâ Ovîdijs pret Augusta çtiskajâm reformâm izturas nenopietni un to Augusts uzskatîja par protestu, neuzticîbu. Ovîdijs mirst trimdâ, m.ç. 18.gadâ. Apbedîts netiek Româ, bet turpat trimdâ.

Literâro darbîbu var iedalît 3 posmos:

1) mîlas dzejas - “Mîlas dzeja”, “Mîlas elçìija”, “Varones”, “Mîlas mâksla”, “Zâles pret mîlestîbu”;

2) reliìiski mitoloìiska satura poçmas - “Fâsti”, “Metamarfozas”;

3) trimdas laika dzeja (8.g.m.ç. -18.g.m.ç.) - “Skumjas elçìijas”, “Vçstules no Panta”

“Mîlas çlçìijas” - piecas grâmatas. Sagâdâja Ovîdijam mîlas dziedoòa slavu. Otrajâ izdevumâ iznâca trîs grâmatâs. Mîlas çlçìijas ir veltîtas vienai varonei - Korinnai. Taèu atðíirîbâ no Katulla korinnas, Ovîdija Korinna ir vairâk nosacîts tçls. Ovîdijs sniedz precîzu Korinnas ârçjo portretu, bet neatklâj savas jûtas. Tai nav savas sejas, dvçseles, tâ iemieso skaistu sievieti vispârîgâ nozîmç. Ovîdijs mîlas þanrâ ir ne tikai turpinâtâjs, bet arî novators.

Ovîdija mîlçtâjam mîlestîba nav dziïð un vienreizçjs piedzîvojums, bet gan viegla, aizraujosa rotaïa. Tas spçj mîlçt gan kundzi, gan viòas verdzeni.

“Varones” - piecpadsmit vçstules, kuras saviem prombûtnç esoðajiem vîriem un mîïotajiem raksta grieíu mîtu varones.

Visas vçstules ir par vienu tematu: ðíirðanâs, ilgas, vientulîba, greizsirdîbas mokas, skumjas atmiòas par nelaimîgas mîlas sâkumu, domas par nâvi, lûgums atgriezties.

Kautrîgâ Penelope un kaislîgâ Fedra, sentimentâlâ Enona un atriebîgâ Medeja, pamestâ Didona un ar varu ðíirtâ Brizeida katra savâdi pârdzîvo savas jûtas.

Ovîdijs smeï no daþâdiem avotiem, viòð izmanto Homçru, traìçdijas, helenistisko poçziju, tçlojoðâs mâkslas darbus. Arî pilnîgi pastâvîgi pârstrâdâ siþetus. Viòa varones gandrîz vienmçr ir bailîgas un nevarîgas, kâ piemçram Ovîdija Didonai nav to iezîmju, kuras viòai bija devis Virgîlijs.

Apmçram ap to paðu laiku, kad Ovîdijs raksta “Varones”, top arî viòa traìçdija “Medeja”, kura lîdz mûsdienâm nav saglabâjusies.

“Mîlas mâksla” - savdabîga parodija.

I.daïa - par mîlas objektu atraðanu

II.daïa - par iekaroðanu

III.daïa - par mîlestîbas saglabâðanu.

Pamâcîbas vispirms sniegtas vîrieðiem, pçc tam sievietçm. Daudz izmantoti salîdzinâjumi.

“Zâles pret mîlestîbu” - padomi kâ izârstçties no nelaimîgas mîlestîbas. Dod atziòu, ka mîlestîba ir kâ slimîba un zâles katram vajadzîgas citâdâkas.

Ðî I.perioda dzeja ir viegla, bez îpaða satura dziïuma. Ovîdijs vispilnîgâk atspoguïo mîlestîbu, Iedziïinâs sievietes jûtu pasaulç, pârdzîvojumos. Necenðas neko idealizçt.

II.posmâ pievçrðas reliìiski mitoloìiskâm poçmâm.

“Fasti” - neskaidro Romas seno paraþu un svçtku izcelsmi. Atbilst augusta centieniem.

Izmanto teikas par romieðu svçtkiem un ataino to atmosfçru. Ðîs teikas kopâ saista romieðu kalendârs, katra grâmata veltîta kâdam mçnesim un sâkas ar mçneða nosaukuma izskaidrojumu. “Fastâs” aplûkoti vissenâkie dievi un laiku. Augusts un Jûlijs Cçzars tiek pielîdzinâti dieviem. “Fasti” saista ar patriotismu, mîlestîba uz tautu caurauþ visu Romas senatni, un lîdz ar to dara interesantu paraþu un tradîciju aprakstu.

“Metamorfozas” - poçma par dievu un cilvçku pârvçrðanos dzîvniekos, augos, akmeòos, zvaigznçs. Grib parâdît dzîves daudzveidîbu, cilvçka sareþìîto, pretrunîgo raksturu. “Metamorfozas” atspoguïo pasaules vienotîbu, ka viss pasaulç ir saistîts ar cilvçku. “Metamorfozas” ir visuma vçsture, sâkot no Noasa beidzot lîdz vçsturiskajam laikmetam. Izmanto visu grieíu mitoloìiju (250 mîti). Poçma sastâv no 15.grâmatâm, darbîba tajâs notiek daþâdâs vietâs un poçma tiek sadalîta ciklos: Argosas un Tçbu mîti, argonauti, Hçrakls, Enejs un viòa pçcnâcçji.

Pasaules pârvçrðanâs no haosa lîdz harmoniskam kosmosam. Mîts par èetriem cilvçces attîstîbu posmiemiem: zelta, sudraba, vara un dzelzs laikmetiem. Dafnes pârvçrðana lauru kokâ (I gr.); mîts par Faetonu, Saules dçlu, kas izlûdzies no tçva viòa ratus un tikko kâ nav sadedzinâjis zemi (II gr.); par Narcisu, kas noraidîjis nimfas Eho mîlu, bet iemîlçjies pats savâ attçlâ (III gr.); novele par Pirama un Tizbes nelaimîgo mîlu (IV gr.); teika par Niobi, kas lepojusies ar saviem bçrniem un viòus zaudçjusi augstprâtîgâs lielîðanâs dçï (VI gr.); par Kefala un Prokridas greizsirdîgo mîlestîbu (VII gr.); nelaimîgais Daidala un Ikara lidojums (VIII gr.) teika par Orfeju un Eridiki, mîlas mîti, kurus stâsta Orfejs (X gr.); Keika un Halkionas uzticîgâ mîla (XI gr.).

“Skumju elçìijas” - piecas grâmatas.

I.grâmata tapusi ceïâ uz trimdu. Apraksta vçtru Adrijas jûrâ, kas kuìi atdzen pie Itâlijas krastiem.

5.elçìijâ Ovîdijs sevi salîdzina ar Odiseju. Un uzvar, ka viòa liktenis ir vçl bçdîgâks, jo nav atpakaïceïa uz Romu.

3.elçìijâ apraksta pçdçjo nakti Româ, un neslçpj savu dziïo izmisumu.

II.grâmatâ ir kâ vçstule Augustam. Ovîdijs aizmirst savu lepnumu un lûdz Augustu ïaut tam atgriezties. Drûmi un pelçki Ovîdijs apraksta trimdas ainavu un tâds ir arî viòa dvçseliskais stâvoklis.

III.grâmatâ Ovîdijs apraksta vietçjo iedzîvotâju drûmo raksturu.