11472-1 (Проект как средство развития личности в начальной школе)

Проект как средство развития личности в начальной школе

Автор: Абдиразакова Тамара.

Структура работы: введение, теория, практическая часть, рекомендации, обобщение, список литературы, приложение (2 таблицы, 4 диаграммы, два реферата, детские рисунки, учебная видеокассета).

Ключевые слова: личность, развитие, проект, проектная неделя, исследование, эксперимент, презентация, проблема, гипотеза.

Цель исследования: изучить принцип проектного метода, его влияния на развитие познавательного интереса учащихся начальной школы.

Предмет исследования: развитие познавательного интереса учащихся начальной школы.

Объект исследования: активность на проектной неделе, как показатель познавательного интереса.

Гипотеза: развитие познавательного интереса учащихся происходит успешнее, если учитель в своей работе использует разные интерактивные методы; темы проектов отвечают интересам и возрастным особенностям учащихся.

Задачи исследования:

Познакомиться с историческим развитием проектного метода: выявить его социальные и исторические аспекты, используя педагогическую и психологическую литературу; его роль в развитии личности.

Изучить влияние интерактивных методов на развитие личности.

Исследовать роль проектного метода на развитие познавательного интереса учащихся начальной школы, обобщить свой опыт и опыт коллег в этом вопросе.

Разработать и опробовать темы проектных недель в начальной школе.

Обобщить и проанализировать полученные результаты.

Методы исследования: знакомство с педагогической и психологической литературой, её анализ, эмпирические методы: анкетирование, статистический метод обработки материала.

База исследования: четырёхлетний опыт работы проведения проектной недели (с 1998 по 2001 год) с 27 младшими школьниками Екабпилсской средней школы № 2.

В магистранской работе представлены проведённые в начальной школе разработанные модели проектов: структурная модель, тема: „Я и моё здоровье», учебно-дидактическая модель, тема: «Даугава – голубая лента Латвии», групповая или коллективная модель, тема: «Екабпилс – мой родной город», индивидуальная модель, тема: «Воздух вокруг нас».

Исследования и обработанная информация помогут учителям начальной школы проанализировать свою работу, опыт. Обработанный исследовательский материал позволит сравнить возрастные проекты, заинтересованность учащихся, точность и продуктивность работы.

Исследования показали, что проектная работа – это полноценный и эффективный метод учебной деятельности, который является средством для развития личности учащихся начальной школы.

Ievads

20.gs. nogalē izglītībā notiek pārorientācija no zināšanu translācijas un reproducēšanas modeļa uz izglītības modeli, kurā tiek akcentēta nepieciešamība attīstīt skolēnos pašizglītības iemaņas – prasmi risināt problēmas, sadarbojoties gan ar skolotāju un skolas biedriem, gan ar citām personām, apgūt „komandas darba” iemaņas.[16,3] Realizējot izglītības reformu, pats svarīgākais uzdevums ir pilnveidot mācīšanās procesu, izvirzot citu mērķi – ieinteresēt bērnus, rosināt viņu domāšanu, attīstīt prasmi uzdot jautājumus un meklēt dažādus atbilžu variantus.[25,10]

Projekts ir ienācis skolas ikdienā kā jauna mācību darba metode. Projektu darbs ir mūsdienīgu iestāžu un uzņēmumu darbības pamatā, un to raksturo demokrātisks vadības stils saskarsmē un visdažādāko speciālistu savstarpējā sadarbībā. Projektu metode ir mācību darba paņēmiens, kuras laikā skolēni patstāvīgi (netiešā skolotāja vadībā) izmantojot visdažādākos informācijas avotus un darba formas, izstrādā pētījumu par kādu labprātīgi izvēlētu, sev aktuālu reālas dzīves problēmu, sev interesantu tēmu, paši plāno un organizē šo darbu un apkopo tā rezultātus.

Projektu metodes sūtība skolā mūsdienu apstākļos ir – veidot skolēnos māku:

strādāt patstāvīgi;

strādāt sadarbojoties ar citiem;

strādāt radoši;

pamatot savas atziņas ar faktiem, kas savākti projekta izstrādes gaitā;

rosināt pozitīvo interesi par apkārtējo pasauli, vēlēšanos un prasmi to uzzināt.[19,4]

Jau piekto gadu Jēkabpils 2. vidusskolā tiek organizēta projektu nedēļa. Mūsu sākumskolā par galveno esam izvirzījuši – veicināt katra skolēna kā unikālas esamības pašattīstību, palīdzot iepazīt LABO, SKAISTO, PATIESO un palīdzēt attīstīt katram bērnam personisko nepieciešamību vairot tos sevī un PASAULĒ.

Projekti kā metode attīsta un pilnveido skolēnu prasmes, patstāvīgi uzdot jautājumus un meklēt uz tiem atbildes, nevis visu laiku tās pieprasīt no skolotāja. Projekta darbu skolā ievieš, lai mācības klasē kļūtu radošas, lai skolas darbs kļūtu interesantāks, daudzveidīgāks un ciešāk saistīts ar reālo dzīvi, skolēniem aktuālām problēmām. Šajā metodē nav būtiski ko izzina, bet gan kā izzina. Pats process ir projekta metodes visbūtiskākā daļa.

Darba tēmas aktualitāte mūsdienu sabiedrībā ir noteikusi tēmas: „Projekts kā personības attīstības līdzeklis sākumskolā” izveli.

Pētījuma mērķis: apzināt projektu metodes īstenošanas principus, to ietekmi uz izziņas interešu attīstību sākumskolā.

Pētījuma priekšmets: sākumskolas skolēnu izziņas interešu attīstība.

Pētījuma objekts: projektu nedēļas aktivitātes kā izziņas interešu attīstītājs.

Pētījuma hipotēze: skolēnu izziņas interešu attīstība norisinās veiksmīgāk, ja skolotājs savā darbā izmanto dažādas interaktīvās metodes, projektu tēmas izvēlas atbilstoši bērnu interesei un vecumposmam.

Pētījuma uzdevumi:

Iepazīt projektu metodes vēsturisko attīstību, noskaidrot sociālos un vēsturiskos aspektus pedagoģiskajā un psiholoģiskajā literatūrā, tās lomu personības attīstībā.

Izzināt interaktīvo metožu nozīmi personības attīstībā.

Izpētīt projektu metodes lomu izziņas interešu attīstībā sākumskolā, noskaidrojot un apkopojot savu un kolēģu pieredzi šajā jautājumā.

Izstrādāt un aprobēt projektu tēmas sākumskolā.

Apkopot un analizēt iegūtos datus.

Pētījuma metodes: pedagoģiskās un psiholoģiskās literatūras iepazīšana un analīze;

skolēnu projektu materiālu apstrāde; empīriskās metodes: anketēšana, statistiskās metodes materiāla apstrādē.

Pētījuma laika un bāzes norāde: Jēkabpils 2.vidusskolas sākumskolas 27 skolēni 4 gadu pieredze (no 1998. līdz 2001. gadam).

1. Mūsdienu situācija izglītībā

Jaunākajās Latvijas izglītības pamatnostādnēs ir dota izglītības principu sistēma, kas reizē gan precīzi raksturo Latvijas jaunās izglītības virzību, gan sniedz paraugu analoģisku apakšsistēmu izveidei atsevišķiem izglītības posmiem, nozarēm vai mācību priekšmetiem.

Pedagoģijās vēsturē ir zināmi daudzi gan mācību, gan izglītības principu sistēmu paraugi, piemēram, vācu pedagoga Georga Keršenšteinera aksioloģiskā izglītības principu sistēma, vācu filozofs Rūdolfs Šteiners ir izstrādājis (principu) sistēmu Valfdorfpedagoģijai. Noteikti principi ir bijuši pamatā Hugo Gaudiga darba skolas mācību procesām.

Skolas izglītībai var būt šādi organizācijas principi:

dinamiskas kulturālas princips. Panākams, savienojot sabiedrības kulturālās prasības ar pedogogu jaunradi un novitātēm; variējot mācību darba formas un metodes;

humānisma princips. Veidot sabiedriski nozīmīgo par personīgi nozīmīgo, apgūstot kultūras vērtības kā savas personīgi motivētās mācību situācijās;

darbibpieejas princips. Panākt mācāmā aktīvu dalību mācību procesā pretēji verbālajām metodēm un formām, kad nodod gatavu informāciju monoloģiskas un bezpersoniskas informācijas veidā, tā veicinot skolēnu pasivitāti vai uzspiežot svešu viedokli;

darborientācijas princips. Apgūt praktiskā darba un izziņas darba vispārējos paņēmienus, darba kultūru, iesaistot skolēnus dežūrās, pašapkalpošanās un sabiedriskā darba norisēs skolā un ārpus tās;

radošā darbība uzskatāma par personību attīstošu mehānismu, kas nodrošina dialogu un līdz ar to arī iesaista personību mūsdienu kultūras pasaulē un formē dzīvesveidu;

personības pašnoteikšanās princips. Cilvēks ir personīgas dzīves un laimes subjekts. Jebkurai iesaistīšanai mācību un audzināšanas procesā jābūt brīvprātīgai un balstītai uz interesi, romantiku, pilsonisko pienākumu...

1.1. Izglītības mērķis

Izglītībai jābūt augsta mērķa apstarotai. Gala rezultātam jābūt – Cilvēkam, Personībai!

Izglītības mērķis mūsdienas ir: nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli.Personības zināšanu, prasmju un attieksmju kopums.[33,4]

Mūsdienu jaunietim ir jāprot paša savā darbībā un domāšana rīkoties atbilstoši reālajām dzīves prasībam.Mūsdienās aktuāls uzdevums ir attīstīt sava garīgās spējas, paplašināt redzesloku, izkopt sevī pozitīvās morālās īpašības. Atbildīgs par savu rīcību vispirms ir indivīds pats.

Skolēna loma izglītības procesā ir:

Skolēns ir meklētājs un atradējs.

Skolēns pats no 1. klases ir atbildīgs par mācību sasniegumiem, savu izvēli un savu veikumu.

Skolēns ir aktīvs (nav vairs pasīvs klausītājs).

Cenšos izprast, nevis mehāniski iekalt.

Pats jūt atbildību par savu attīstību.

Pats tiecas arvien pēc jaunām zināšanām.

Ir prasme reproducēt, nevis tikai uzkrāt zināšanas.

Skolēns prot un vēlas izturēt konkurenci.

Skolā ir jauna atmosfēra, kas rada iespējas apgūt neparastākus saskarsmes veidus un iepazīt to stilus.

Skolēns apzinās, ka jāmācās visu mūžu, nevis šodien mācās priekš visa mūža.

Skolēns apzinās pats sevi, redz sevi sabiedrībā, darbā, kultūrvidē un izprot augstākās garīgās vērtības.

Skolēnam ir sava apzināta vērtību sistēma. [24,17]

2. Personība, tās veidošanās

Vārdam „persona” ir vairākas nozīmes. Pirmkārt, kāds cilvēks šķiet citiem, nevis – kāds viņš patiesībā ir. Otrkārt, loma kādu cilvēks spēlē dzīvē, piemēram, pedagogs. Treškārt, personības īpašību kopums. Personība ir sociāls jēdziens, kurš aptver „visdabiskāko” vēsturisko cilvēkā. Tā nav iedzimta, bet ir kultūrālās attīstības rezultāts. Personība kā jēdziens ietver uzvedības vienotību un spēju to pārvaldīt. Visas psihiskās funkcijas attīstās ciešā mijiedarbībā, virzot un atbalstot viena otru. Cilvēks, tā personība ir daudzu zinātņu uzmanības centrā, piemēram, pedagoģijas, filozofijas, antropoloģijas u.c., un katrā no tām šis jēdziens tiek lietots vairāk vai mazāk atšķirīgā nozīmē. Pedagoģijā personība bieži vien tiek saprasta kā sava veida ES ideāls.[34,107]

2.1. Personības vēsturiskais teoriju apskats

Katra personības teorija ietver sevī priekšstatus par personības struktūru, motivāciju un attīstību. Mūsdienu psiholoģijā pastāv četras galvenās pieejas personības pētījumos:

Personības īpašību teorijas aplūko personību kā noteiktu, stabilu psihisko īpašību kopumu.Šī pieeja mūsdienās ir plaši izplatīta, galvenokārt pateicoties uz tās pamata izveidotajiem personības pētīšanas testiem (Aizenka tests, Ketela tests, MMPI u.c.).

Biheiviorāli kognitīva pieeja, pretstatā iepriekšējai, izvirza pieņēmumu, ka ne tik daudz cilvēka psihiskās īpašības, kā situācija, kurā viņš atrodas, nosaka viņa uzvedību. Personības jēdzienam šajās teorijās ir pakārtota nozīme, galvenais ir uzvedība. Tomēr vislielāko ieguldījumu biheiviorāli kognitīvā pieeja ir devusi dažādu mācību teoriju izstrādē, no kurām pazīstamākās ir B.Skinera (1904-1990) un A. Banduras (1925) teorijas. B.Skiners galvenokārt uzsvēra pozitīvā pastiprinājuma un soda nozīmi mācību procesā, A.Bandura – atdarināšanu.

Psihodinamisko pieeju pārstāv psihoanalīze tās daudzveidīgajos variantos.Psihodinamiskā pieeja visizvērstākā un vienlaikus dziļākā veidā ir mēģināts aprakstīt personības struktūru, motivāciju un attīstību.(Z. Freids,A.Adlers)

Humāniskā pieeja balstās uz priekšstatu, ka katrā cilvēkā ir savs unikāls radošais potenciāls un cilvēka dzīves jēga ir šī potenciāla realizēšana, pašīstenošanās. (A.Maslou un K. Rodžers).[34,110]

Ž.Piažē ir īpaša personība psiholoģijas zinātnē. Viņš ir pirmais pētnieks, kas konstatēja bērna intelektuālās attīstības kvalitatīvās pārmaiņas, pētot bērnus no dzimšanas līdz jaunībai, un izveidoja intelektuālās attīstības teorju. Ž.Piažē kognitīvo attīstību iedala četrās stadijās.(1.pielikums 1.tabula „Ž.Piažē kognitīvās attīstības stadijas”)

Arī psihologs E.Eriksons savā personības attīstības modelī savienojis personības iekšējās attīstības nosacījumus ar ārējām ietekmēm. Līdzsvaru starp tiem var sasniegt nobriedusi personība, ja attīstības process no dzimšanas līdz pieaugušā periodam ir noritējis sekmīgi – atrisinot pretrunas un krīzes.

Personība veidojas pašattīstīšanās procesā, taču arī iedzimtības un vides ietekmē. Iedzimtība ir genotips, instinkti, nervu darbības tips dotības u.c. ir pazīstami divi vides jēdzieni: makro vide un mikro vide.

2.tabulā iekļautā bērna vecumposmu periodizācija, ko lieto Krievijā, arī Latvijā un virkne citu valstu, pamatā balstīta uz Ļ.Vigotska un D.Elkoņina atziņām.(2.pielikums 2.tabula „Bērna personības attīstības stadiju raksturojums”)

No E.Eriksona un Ļ.Vigotska darbiem varam secināt, ka notiekošais agrīnas attīstības stadijas kļūst par pamatu un var veicināt personības attīstību augstākās stadijās. Ja problēmas, konflikti, ar kurām saistās krīzes vecums, netiek atrisināti, personība „nesīs tos sevī” jeb arī tie parādīsies nākotnē. Ja krīze tiek pārvarēta, personība iziet no tās ar stiprāku iekšējā veseluma izjūtu un iespējām attīstīties tālāk.

Tātad var secinat, ka, no vienas puses, personības attīstību ietekmē iedzimtība. Sociālās ietekmes iespaido tikai iespējas tai programmai, kas jau ir cilvēkā piedzimstot. No otras puses, personības attīstību nosaka arī kultūras (ārējās vides) ietekme, cilvēka personība ir individualizēta kultūras sistēma, kurā cilvēks iekļaujas. Piemēram, ASV sociālā psihologa D.Mīda pētījumos atklāts, ka dažām tautām ar citām tradīcijām un kultūru nepastāv t.s. pusaudžu krīze.

No vides cilvēks izdala tos apstākļus, kas atbilst tieši viņam, viņa dabai un dzīves ceļā izveidotajām prasībām. Kā vairāk vai mazāk apzināti šie apstākļi arī veido konkrētas personības attīstības sociālo situāciju.