11472-1 (591002), страница 2
Текст из файла (страница 2)
Tādas personīgas vides izveidošana, kura ir labvēlīga attīstībai, prasa daudzu gadu saspringtas darbības daudzās un dažādās sociālajās situācijās.
2.2. Interešu nozīmi personībās attīstībā
Interese ir personības izvēlīga attieksme pret objektu. Ko nosaka šā objekta nozīmīgums un emocionālā pievilcība. Intereses rodas uz vajadzību bāzes, taču nav ar tām identificējamas. Vajadzība pauž nepieciešamību, intereses – personiskās simpātijas pret kādu darbību padziļināta un nostiprinājusies interese var kļūt par vajadzību.
Ne vienmēr intereses veidošanās sākas ar vajadzību, aicinājuma vai sabiedriskā pienākuma apzināšanos. Interese var rasties stihiski un neapzināti kā objekta emocionālās pievilcības sekas un tikai pēc tam rodas apziņa par tās nozīmīgumu, ko var izraisīt daudzi cēloņi: vajadzības, sabiedriskas prasības, spējas. Kāpēc objekts piesaista uzmanību, rada prieku, baudījumu? Tāpēc, ka kaut kādā ziņā ar savām īpašībām atbilst personībās psihiskajai noskaņai vai vajadzībām. Tāpēc viens un tas pats objekts visos cilvēkos neizraisa vienus un tos pašus pārdzīvojumus. Tiesa, vieni objekti atbilst ļaužu vispārcilvēciskajai dabai, otri – vecumposma īpatnībām, trešie – sociālo grupu īpatnībām, ceturtie – personības, individualitātei, specifiskajām tieksmēm, uzskatiem un gaumei. Tā, piemēram, visiem bērniem baudījumu rada spilgts, krāsains objekts, skaņu ritms, melodija.
Cilvēku interesēm ir sabiedriski vēsturiska izcelsme. Atšķirība attieksmēs pret objektu ir atkarīga no personiskās pieredzes bagātības, izglītotības un audzinātības, garīgās savdabības, kas atspoguļo personības dzīves un darbības vēsturi.[7,57.-58.]
Interesēm ir būtiska nozīme cilvēka dzīvē un darbībā. Dzīves pilnvērtību un laimi cilvēks izjūt tad, kad viņam ir intereses. Intereses rosina darbībai, aktivizē personību. I.Pavlovs intereses vērtēja kā kaut ko tādu, kas tonizē, rada smadzeņu garozas, darbīgu stāvokli. Darbs, kas atbilst interesēm, rit viegli un produktīvi („Павловские среды” М. 1949, т. 3,с.48.).
Cilvēku intereses ir ļoti daudzveidīgas, tikpat daudzveidīgas kā cilvēku darbība. Intereses iedala pēc to satura jeb virzības. Šādi klasificējot, izšķir materiālās, sabiedriskās un garīgās intereses. Materiālās intereses bieži iegūst kroplu formu – mantrausība, tieksme pēc greznības, mantas krāšana pašas mantas dēļ.
Speciālās sabiedriskās intereses ietver sevī interesi par sabiedrisko darbu, par organizatorisko darbību, ir ne mazums tādu cilvēku (tai skaitā arī skolēnu), kas mīl sabiedrisko darbu un atdod tam visus spēkus.
Izšķir trešo un pastarpināto interesi. Tieša interese ir interese par pašu darbības procesu: izziņas, zināšanu apguves, darba, jaunrades procesu.
Pēc darbības līmeņa izšķir pasīvās un aktīvās intereses.
Pasīvās intereses ir vērojošas intereses, kad cilvēks apmierinās ar interesējoša objekta uztveri.
Aktīvas intereses ir darbīgas intereses, kad cilvēks neaprobežojas ar vērošanu, bet aktīvi rīkojas, lai apgūtu intereses objektu. Aktīvā interese ir viens no personības aktivitātes rosinātājiem, zināšanu un iemaņu, spēju un rakstura stimulatoriem.
Intereses dala pēc apjoma. Šāds dalījums nenosaka interešu veidus, bet drīzāk raksturo personības interešu struktūru. Mēdz būt cilvēki ar plašām, bet vispusīgām interesēm. Pozitīvākais ir tāds cilvēka tips, kam uz plašu, daudzpusīgu interešu fona ir centrālā pamatinterese, kas nosaka dzīves jēgu un darbības pamatvirzienu. Sabiedrības veselumā pasaules uzskats jāšķir no šai šķirai piederīgās atsevišķās personības pasaules uzskata. Personības pasaules uzskats veido kodolu tās virzībai, tās attieksmei pret dažādām sabiedriskās dzīves norisēm. Personības pasaules uzskats atspoguļo ne tikai personisko esamību, bet arī veselas šķiras esamību.[7,59]
Personības attīstībā nozīmīga ir sociālā un individuālā mijiedarbība. Tā veidojas 2 faktoru (iekšējo un ārējo) ietekmē. Vides faktori – mikrovide un makrovide. Intereses veicināšana notiek, kad darbojos skolēna subjektīvā pozīcija. Tajā paša laikā interesei ir darbību stimulējoša ietekme, attīstoties kā motīvam, tā veicina darbības izmaiņas raksturā – darbība kļūst radoša.
Strādājot pie šīs problēmas, iezīmējās izzinošās intereses veicināšanas pamattendences mācību procesā:
no situatīvās intereses līdz interesei, kas saistīta ar paša skolēna iekšējo stāvokli;
no nenoteiktas intereses ( „pats zinu, kas patīk”, „daudz kas patīk”) līdz diferencētai interesei ( par noteiktiem priekšmetiem);
no nenoturīgas intereses, kas atkarīga no situācijas maiņas, nejaušas ietekmes, līdz noturīgākai, pastāvīgākai interesei;
no virspusējas intereses līdz interesei ar dziļu teorētisku pamatojumu, profesionālu mērķtiecību.[2,8]
Kopsavilkums
Personības attīstību virza pretruna starp jaunajām vajadzībām un vecajām kvalitātēm psihe, kā arī sasprindzinājuma palielināšanas vai samazināšanās vajadzība.
Cilvēka attīstība ietver bioloģisko, sociālo un personības attīstību.
Psiholoģijā valda dažādi uzskati par vecumposmu periodizāciju.
Ļ.Vigotskis,D.Eļkonins, E.Eriksons kā psihes attīstības iekšējo likumsakarību izteicējus min krīzes un jaunveidojumus. Pirmie 5-7 gadi bērna attīstībā ir noteicošie personības un psihes procesu attīstībā. Ē.Eriksons personības attīstību skaidro kā adaptācijas sociālajā vidē.
Liela nozīme personības attīstībā ir sociālajam faktoram.
Interešu nozīmi personības attīstībā un zināšanu veidošanā sevišķi svarīgi ievērot pedagoģijas praksē.
Mācīšanās bez jebkādas intereses, tikai ar piespiešanu nokauj skolēnā jebkuru vēlēšanos apgūt zināšanas.
Visu mācīšanos nedrīkst balstīt tikai uz interesi, nepieciešams arī vienmuļš darbs, krietna gribas piepūle.
Personības pasaules uzskats veidojas noteiktas ideoloģijas ietekmē.
2.3. Sākumskolas bērnu attīstības raksturojums
Galvenais avots, kas sniedz bērnam informāciju par sevi pašu ir pieaugušie. Ģimene dod pirmo pieredzi, iespaidus un zināšanas par sevi, citiem un cilvēku savstarpējām attiecībām. Pirmās emocionālās attiecības starp bērnu un māti lielā mērā nosaka, kāds būs bērns, - vai viņš būs patstāvīgs, pārliecināts par sevi vai arī kļūs noslēgts, viegli iespaidojams, nepārliecināts par sevi. Māte ieliek pamatu bērna attiecībām ar cilvēkiem – ticību sev un pasaulei, dod drošības izjūtu, ko bērns izmanto, izzinot pasauli. Mīlošs tēvs attīsta bērnā vajadzību pēc sabiedrības, vēlmi darboties tās labā.[34,191]
Sākumskolas bērnu psihiskās attīstības robežas nosaka bērna individuālās attīstības līmenis un īpatnības. Iestājoties skolā, bērni un skolotāji var satapties ar vairākām problēmām: bērniem ir atšķirīgas sagatavotības pakāpes skolai, nesagatavotība jaunajai psiholoģiskajai lomai, atšķirīga motivācija iet skolā, dažādu prasmju un iemaņu, kā arī dotību līmenis.
Vienam mācīties ir viegli, citiem – grūti, vienam ir garlaicīgi, citiem – interesanti.Mācību darbības aizvieto rotaļas un spēles, saskarsmē par galveno autoritāti kļūst skolotāji, šī perioda beigās – vienaudži. Sākumskolā bērnam izveidojas pašvērtējums.
Skolas uzdevumi ir šādi:
Ātrāk adaptēt bērnus skolai;
Iemācīt bērnus mācīties;
Vingrināt gribasspēka noturīgumu, paškontroles spējas;
Veidot pozitīvu attieksmi pret sevi un citiem;
Rosināt jaunrades spēju attīstību.
2.3.1.Fiziskais raksturojums
Sākumskolas skolēniem izteikti paaugstināta kustību aktivitāte, kas vēl raksturīga pirmskolas periodam. Tāpēc bērniem ir lielas grūtības ilgu laiku nosēdēt mierīgi solā, ir grūti pakļaut savu uzvedību gribas kontrolei. Pirmajā klasē piespiedu sēdēšana ilgu laiku var novest pie neirozes, kas var izpausties kompensācijas reakcijās – nagu, zīmuļa graušanā, matu virpināšanā.
Lielie muskuļi šajā periodā ir labāk attīstīti nekā sīkā muskulatūra, tāpēc bērni var ātri nogurt, ja ilgi jāraksta. Acu fizioloģiskā attīstība jeb redzes sajūtas fizioloģiskās sistēmas attīstība pilnībā beidzas apmēram 8 gadu vecumā.
Šajā vecumā bērni biežāk slimo. Lielo aktivitāšu un nemierīguma dēļ sākumskolas bērniem ir daudz traumu. Līdz 10 gadu vecumam zēni un meitenes aug apmēram vienādā ātrumā.
Mācību programmām jābūt sastādītām tā, lai noturētu bērnu interesi, dabiskās izziņas vajadzībās, ar kurām bērns iestājies skolā. Taču kopumā šī vecuma bērniem ir visaugstākā mācīšanās motivācija salīdzinājumā ar vēlākiem skolas gadiem.
2.3.2.Izziņas attīstība
Sākumskolas bērniem no izziņas procesiem dominē iztēle.Vairāk bērniem ir raksturīga reproduktīvā iztēle, kad lielākā daļa bērnu vadās pēc iemācītiem etaloniem, pēc pieredzes. Iztēlē izpaužas arī radošs raksturs, kad bērns arvien jaunās kombinācijās spēj ievērot vecos priekšstatus un tēlus.
Uzmanība. 1. klasē tā vairāk ir netīša – jāiedarbojas ar īpašiem līdzekļiem, lai piesaistītu un uzturētu bērna uzmanību. Tikai ap 10 gadiem parādās uzmanības noturīgums, pārslēgšanās un atkal koncentrēšanās koeficients.
Atmiņa. No izziņas procesiem visnozīmīgākā sākumskolā ir atmiņa. No 6 līdz14 gadiem galvenokārt attīstās mehāniska atmiņa – vislabāk iegaumē, ja vairākas reizes atkārto iegaumējamo informāciju. Citādi arī vēlākajās klasēs bērni turpinās mehāniski iekalt un pēc tam domāt. Mazliet šajā vecumā atpaliek loģiskā iegaumēšana. Ar īpašiem vingrinājumiem var veicināt loģiskās atmiņas ātrāku izmantošanu.
Domāšana. Notiek strauja prāta un intelekta attīstība. Domāšana attīstās no uzskatāmi konkrētās uz abstrakti loģisko. Attīstās spēja sakārtot objektus pēc pazīmēm – ne vairs pēc vienas, bet pēc dažādām pazīmēm. Ž.Piažē to nosaucis par decentralizāciju – spēju uztvert kādu lietu no dažādām pusēm. Tas veicina abstraktās domāšanas attīstību. Sākumskolā bērniem, lai izprast lietu būtību, ir vajadzīga uzskate, un vēlreiz uzskate( aptaustīt, redzēt, sadzirdēt), bet vēlāk, pateicoties abstraktās domāšanas attīstībai, skolēns jau spēs abstrakti izprast lietu norises prātā. Būtiskāka skolā ir radošās domāšanas attīstīšana.
Runa. Intelekta pazīme ir arī runa. Šī vecuma bērniem vairāk patīk runāt nekā rakstīt. Runa arvien vairāk kļūst par pašregulācijas līdzekli. 1.klasē bērni spēj veikt darbību tikai pēc parauga, 3.-4. klasē – arī pēc mutiska apraksta. Ž.Piažē nosaucis sākumskolas perioda bērnus par „moralajiem reālistiem”. Tas nozīmē, ka bērni kā paraugus pārņem morāles normas, kuras iemācījuši pieaugušie, un tās arī bez pretrunām cenšas pildīt.
2.3.3.Sociālā attīstība
Sociālā attīstība saistās ar saskarsmi. Šajā periodā saskarsmes „nozīmīgais cits” ir skolotājs, kurš kļūst par galveno autoritāti, sākumskolas perioda beigās pieaug vienaudžu nozīme. Šajā periodā jauns ir tas, ka bērni sāk apgūt jauna tipa saskarsmi – lietišķo saskarsmi.
Sākumskolā bērni sāk veidot psihiskās sistēmas „draugs – nedraugs”, sāk dominēt vajadzība iegūt sev draugu, izveidot grupiņu vai iekļauties pašam kādā grupiņā un atrast tajā savu vietu.Sākumā bērni lielāko uzmanību pievērš ārējām, pazīmēm. Pēc 8 gadu vecuma vienaudžu raksturojumos sāk dominēt abstrakti jēdzieni, tādi kā labs, slikts, kārtīgs, nekārtīgs. Par draugiem 7 gadus vecie bērni saucos tos, ar kuriem viņi ir visbiežāk kopā. Mājās bērni var būt vienā lomā, bet klasē – citā. Sākumskolā vecākiem un skolotājiem iesaka nesalīdzināt bērnus savā starpā publiski. Labāk veicināt bērna sacensību pašam ar sevi. L. Kolbergs, kurs par attīstības kritēriju izvirzīja morāli, uzskata, ka vispirms bērni uzvedību saskaņo ar tās sekām ( zina, kas par to būs ) tālāk – normām pakļaujas tāpēc, ka var saņemt apbalvojumu, vēl tālāk – iemācās novērtēt cilvēku rīcību, analizējot rīcības cēloņus, motīvus, saturu un sekas.
Kopsavilkums
Fiziskā aktivitāte: kustību spontanitāte nonāk pretrunā ar jauno sociālo lomu un normām – sēdēt rātni un klausīties; tas var radīt neirozes, ja iepriekšējos periodos nav veidota paškontrole un pašregulācija. Labāk attīstīti lielie muskuļi nekā sīkie, ir jāvingrina sīkā pirkstu muskulatūra.
Kognitīvā attīstība: psihisko procesu tīšuma ( ar gribas kontroli saistīto) pieaugums un nostiprināšanās – tīšā uzmanība, tīšā iegaumēšana, bet liela nozīme ir emocionālajai ekspresijai, intereses piesaistīšanai, vēl dominē liela uzmanības pārslēgšanās; mehāniskas iegaumēšanas dominēšana; dominē konkrēti uzskatāmā un tēlainā domāšana, bet veidojas abstrakti loģiskās domāšanas iemaņas; runā bērns apgūst abstraktos jēdzienus.
Sociālā attīstība: skolotājs kā etalons; līdzaudžu nozīmes pieaugums saskarsmē, grupējumu veidošanās.Skolotājiem iesaka nekādā gadījumā nekritizēt bērnus, neizmantot zobgalīgas intonācijas, izsmieklu, pat izvairīties no jebkāda publiska vērtējuma. Ģimene no vienas paaudzes uz otru tiek pārmantota vērtību sistēma un attiecību kultūra. Savā pirmajā cilvēku vidē – ģimenē – bērns ikdienas kontaktos ar tuviniekiem apgūst likumus, kam jānodrošina viņa pastāvēšana tajā.
2.4. Pedagoģiskais process kā līdzeklis personības attīstībai
Pedagoģiskais process sevī ietver divas galvenās pedagoģiskās darbības – mācības un audzināšanu. Ja mācības tiek organizētas, pamatojoties uz objektīvām likumsakarībām, proti, vienots mācību saturs, vispārpieņemtas mācību metodes un formas, nosacīti vienāds skolēnu vecums un attīstības līmenis, zināšanu diagnostikas un izvērtējuma kritēriju viendabīgums, tad audzināšanas darbs, esot pēc savas būtības daudz individuālāks un vērsts uz konkrētas personības attīstību kopumā, prasa specifikas audzinātāja zināšanas un prasmes, respektējot katra audzināmā īpašo sociālkulturālo attīstību un pieredzi, personības virzības tendences un nosacījumus.
Audzēkņu pedagoģiskā izpēte nav atraujama no vispārējās klases audzinātāja darba sistēmas, tā ir loģiska šīs sistēmas sastāvdaļa.
Klases audzinātāja darba sistēmas pamatmodelis ir:
Audzināšanas līdzekļu kopums.
Skolēna personība.
![](https://s.studizba.com/z.php?f=/templates/si/i/noavatar.png&w=100&h=100&t=1"){kind=avatar}
